Atceries, kā sporta stundās lika visiem nostāties uz līnijas un līdzināties pēc pirmā? Eh...ir cilvēki, kas tā arī šo līdzināšanos turpina visu dzīvi. Pirmajam. Līderim. Lielākajam. Bija taču tā, ka klasē allaž tika piešķirti tituli- garākais, īsākais, gudrākais, divniekkaralis utt. Vai nav tā, ka ar šiem tituliem turpinam dzīvot arī visu turpmāko dzīvi? Cenšoties līdzināties- gudrākajam, labākajam, pirmajam. Akli pieņemot normas sākot ar to, ko velkam mugurā un beidzot ar to, ko liekam uz galda. Vai nav muļķīgi? Līdzināties. Izlīdzināties ar Pirmo. Ar Līderi. Bet kāpēc nemeklēt sevi? Savu identitāti? Ielikt no sevis it visā ko dara vai nedara? Kādu brīdi arī es esmu bijusi amoka skrējiena dalībniece un pakļāvusies masu psihožu izraisītajiem murgiem...bet ir taču tikai un vienīgi tava paša spēkos apstāties, protams, ja ar kaut vienu savu šūnu jūti, ka kaut kas nav tā kā tavā dzīvē vajadzētu būt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru