Vinnijs Pūks un viņa draugi

Divas Mades

Klusā Daba Ar Neļķi

Ceļš

"Taisnākais ceļš pie Dieva ir lūgšana. Otrs taisnākais ir prieks."
/P.Koelju/

Savulaik, kad vēl gāju uz baznīcu, dievkalpojuma laikā man allažiņ prātā bija tikai joki. Vienmēr viss iegrozījās tā, ka atradās kaut kādi sīkumi- vai priekšā sēdoša komiska cepure, vai kāds teikums no mācītāja mutes, vai pašas notizlots gājiens, tas viss manī sacēla apspiestu smieklu vētru. Ķiķināšanu.
Iesākumā es, protams, kaunējos, ka esmu aizgājusi uz svētu un svinīgu, un dievbijīgu svētdienas un Dieva cildināšanas pasākumu, nu ņemos ar sevi un visādiem jociņiem, nevis visā nopietnībā ar sāpju cauraustu ģīmi iegrimu lūgšanās. (Jāpiebilst, ka tajā laikā man bija tā briesmīgā šaize ar kāju). Un tad es kādā brīdī sapratu. Lūgt es varu arī mājās, tad, kad man tiešām to vajadzēs. Es neesmu saplānots robots, kas pirmdienās mazgā veļu, otrdienās to gludina, trešdienās griež nagus, bet svētdienās skaita lūgšanas. Esmu cilvēks, un rīkojos tā, kā attiecīgais dzīves mirklis to prasa. Tāpēc, ja aizejot uz baznīcu, man ir jāsmejas, tad es to daru. Un tas Tētiņš, tur augšā, priecājas par mani, ka esmu priecīga, un svētī par to.
Tagad man baznīca ir pļava, jūra vai iela, pilna ar cilvēkiem. Jo godbijīgu un sērīgu ģīmi vajag rādīt tad, kad tas nepieciešams, nevis katru svētdienu :)

Čau, Marts!

Mans pelēkais un atkušņiem pilnais. Ar sniegpulksteņu zvaniem un piebriedušiem pumpuriem pildītais, mans pelēkais Pelēkais. Saulstaru un dzeltenu tulpju ziedu dzīpariem cauraustais. Čivinošais un lietainais. Pēc pavasara smaržojošais.
Es tevi gaidīju visu ziemu, lai varētu apsaldēt degunu drēgnākā dienā, bet saulainajā tupētu uz palodzes un zīmētu marta kaķus. Mans priecīgi pelēkais Pelēkais. Dzirkstošais un skanošais.
Esi sveicināts un sagaidīts!

Manām Rīgas Meitenēm

Septiņi mazi vēdeklīši

"Muļķe un mīlestība"

   "Un tādas kā Mārīte vai mana resnā māsīca Veronika to nav sapratušas. Es varu laimīga staigāt vienā zaļā blūzītē, bet viņas domā, ka mans laimes noslēpums ir šajā blūzītē, nevis tajā, ka mana vērtība nāk no iekšām. Un gadiem cilvēki tā domā. Viņi mani savos plauktiņos tur tā ir nolikuši- laimīgu, ar zaļu blūzīti mugurā, nezinot, ka blūzīte aizlienēta, neapjaušot, ka tas, ka esmu apmierināta ar dzīvi, neslēpjas tajā kankarā, bet gan dvēseles piepildījumā."


/G. Freimane -Kovaļčuka "Muļķe un mīlestība"/

Jāaplūr tas bērns!

Šodien ar mazo sienāz devāmies pastaigā, parādīt saulītei degunus un vējelim apglāstīt vaigus. Ejot  pa mūsu tik ierasto maršrutu reti kad var satikt cilvēkus. Toties kolorītus gan. Ja pagājušo gadu visinteresantākais bija kāds sirms onkuliņš, kurš vēl atvainodamies, ka uzsācis sarunu, nebeidza apjūsmot smuko māmiņu un tikpat smuko mazuli, izstāstot savu ceļa gājumu, un novēlot mums mūsējo saulainu, tad šodienas gadījums bija diametrāli pretējām izjūtām pildīts.
Pretī mums tirgodamās ar un par visu pasauli nāca divas kundzes jau pieklājīgos omīšu gados. Viena balstījās uz divām nūjām (lai gan šķita, ka nūjošana ir tikai tāds aizbildinājums pārāk ziņkārīgajam degunam, iemesls, ar kura palīdzību var izpētīt visu kas nu interesē), otra, savukārt, bija iestājusies atbalstītāju grupā un balstīja pārinieci ar runāšanu. Protams, ka ceļā pagadījāmies mēs. Un tad no nūjotājas mutes izšāvās -"Jāaplūr tas bērns" . Es gan labprāt būtu gribējusi redzēt savu sejas izteiksmi, kas noteikti kādu sekundes simtdaļu bija komiska, taču tad, instinktu vadīta, apcirtu ratus uz otru pusi un bez sirdsapziņas pārmetumiem, neļaujot aplūrēt savu bērnu, aizbraucu. Ej, tantuk, aplūri savai kaimiņienei puķu dobi, govi kūtī, kāpostgalvu dārzā.
Atceros, kā mamma stāstīja kā mani pašu maziņu "aplūrēja" kāda cita mamma, kas apbrīnoja manu veselību vēl sūdzoties, ka viņas bērns pavisam vājš un slimīgs. Ar to aplūrēšanu arī pietika, lai es vairs neēstu. Kopš tā laika mamma vienmēr pret aplūrēšanu sprauda spraužamo adatu.
Vecā labā gudrība, kas ikdienā piemirsusies, būs gan tā jāizdara.
Vienmēr dariet tā, kā sirdsbalss jums liek. Vienmēr.
Vīramāte mani sauc par kaķeni, kas visu laiku ar vienu aci vaktē savu bērnu :)

Zilais Kalns

Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas kaut ko iesākot darīt, tā aizraujas, ka vairs nedara to, kas liktu ātrāk sasniegt nosprausto mērķi, bet aizraujas ar tikko galvā ieskrējušo ideju. Esmu no tiem, kas stingri turas pie nodomātā, bez atkāpēm. Tāpēc reizes, kad esmu tā pa īstam aizrāvusies ir mazi svētki sev pašai. Tā sanāca ar šo te Zilo Kalnu. Krāsoju kasti un aizrāvos. Sanāca kalns. Tas nekas, ka neatbilst nevienam gleznošanas, zīmēšanas vai kādam citam principam, tas ir mans un viss. Uz to skatoties, tas man liek izfantazēt stāstu. Kā laba atslodze no ikdienas rūpēm, domām un nedomām. Kā meditācija.

Simts Domu Vāze

Simts domu vāze ir tāda vāze, kurā ir sabērtas simts dažādas rakstnieku un citu dižgaru domas, citāti un aforismi. Katrai dienai viena doma. Labāks par noplēšamo kalendāru, jo aimiršanas gadījumā nekādi datumi nodevēji par to neatgādinās. Labāks nekā ķīniešu cepumiņi, jo lai ķīniešiem paliek viņu ķīniešu lietas, mums latviešiem ir jāizpildās pa savam, pa orģinālo, pa latvisko- mazliet atturīgi, un neko neuzspiežot citiem.

Mīļspilvens

"Lūdzu, mazo Sienāz, tas tev. Uzšuvu tev sunīšus; suņ' tev taču patīk vairāk, nekā kaķi, vai ne?" Un mazais Sienāzs sapriecājies murka ķisenu un smaida. Tad paņem manu roku, pieliek pie spilvena un kustina tā, it kā es to šūtu. Tāds maziņš ķipars, bet jau ievērojis, ko un kā mamma darīja :)