Balons

 

 

 Piezīmēm.

Viņa. Elīna.

Viss iesākās ar Māru. Bet, tā kā Māra augumā nepadevusies, tad drīz vien mūsmājās ienāca Elīna. Skaista brunete ar piemērotu augumu, kurai es varētu šad tad kādā brīvbrīdī uztapināt kādu apģērba gabalu. Tā kā Elīna ieradās pavasarī un tad vēl bija auksts, viņai kā pirmais tapa mētelis. Tad šalle, cepure un biezas zeķes.
Elīna diezgan ilgi nosēdēja bez vārda, kā viena no Bratz lellēm- Jade. Rudens jau klusiņām klauvē aiz loga, beidzot ir atradies īstais vārds, un beidzot varu atrādīt savu lelli arī te.

Augusts

Bērnības Aina VII

Žurka
Kad es biju pavisam, pavisam maziņa, nu tik maziņa kā piņģerots, un mēs vēl nebijām pārcēlušies uz laukiem, dzīvojām pilsētā, dzīvoklī.  Es nekad savā dzīvē nebiju redzējusi ne peli, ne žurku. Bet man labi strādāja fantāzija. Tā vienu dienu, es mazais piņģerots noklausos lielo sarunu, ka aiz skapja laikam ieperinājusies žurka. Tad un tad manīts, ka skrapst un vēl kas tur.  Un tad mana fantāzija uzzīmē man žurku- pusmetru gara, bez astes, plika un krunkaina pelēkrozā ar pagariem sariem. Ausis mazas mazītiņas, uzkrupis deguns, melns. Tāda bija mana baisā žurka, no kuras man bija ellīgi bail. Un es vairs nevarēju ieiet istabā kurā mitinājāmies. Man bija bail kāp uz grīdas, jo man likās, ka žurka man uzriez hams! un kāja nost. Es vienmēr atvēru durvis, koridorā ieskrējos un biju izrēķinājusi, ka ar vienu atspērienu varu ielekt pa taisno gultā, kur esmu drošībā. Kā tas viss beidzās es neatceros. Tik zinu, ka vēl tagad, mana fantāzija ir spējīga ko tādu uzburt, tāpēc guļot vienmēr kājas ietinu segā un pāri gultas malai nekarinu. Kas to zin ar tādām žurkām.

Bērnības Aina VI

Rati
Kad es biju maziņa man patika spēlēties ar lellēm. Vispār- patīk vēl joprojām. Lelles būs mana vājība visu dzīvi. Laikam.
Nu, lūk! Un gribējās ratiņus,  tos, kuros lelli pavizināt. Vairs neatminos, kur palika lellēm domātie, bet uz trepi stāvēja lielie rati, ar kuriem mazā māsa vairs nebraukāja. Bet rati bija piekrāmēti ar tādām divkilogramīgām minerālmēslu pakām. Vajadzēja kaut ko izdomāt ar tām pakām, lai varētu tikt pie ratiem. Un ko es, mazais dumjais bē'ns izdomāju? Es neizdomāju, ka var vienkārši sakraut blakus ratiem. Izdomāju, ka tos minerālmēslus uzbēršu uz mauriņa. Domāju visi priecāsies, ka zālītei baltie graudiņi tiks.
Staigā vecāmamma ar mammu- un brīnās- va' ta' krusa būtu bijusi un iekšā sēdot nebūtu manījušas, vai? Skat, bet nē, tie tak minerālmēsli. Nu kā tad! Meitēns apmēslojis zālienu nu laimīgs lelles vizina.

Bērnības Aina V

Atkal Par Ķiršiem
Mūsu krasta ielas māju rindai pretī astoņdesmitajos uzcēla veselu rindu ar līvānu mājām.  Pretējā mājā mājā dzīvoja skolotāju ģimene. Mamma ar tēti abi skolotāji un divi dēli. Ar jaunāko mēs vienu vasaru pavadījām grāvmalē spēlējoties. Reiz nolasījušies tuvāko māju bērni apspriedām to cik kuram ķiršu koki mājās. Tā kā līvānu rinda tik nesen bij iedzīvojusies, loģiski, ka to ķiršu bija mazāk nekā man. Bet man tā bargā vecāmamma no kuras itin izmanīgi bija jāfektē ķirši. Kādas saujas jau sanāca nolasīt nemanot. Kaimiņbērni savus ķiršus jau puszaļus noēduši, manējie kā kārums uz zoba bija. Lieli sulīgi, pārgatavojušies teju vai pušu sprāgst. Kaimiņpuika it bēdīgs - viņam ķirši garšoja, bet kociņi vēl maziņi.
Kādu vakaru vecāmamma nolasījusi spaiņiem sarkano ogu, vannas istabā mazgā burkas. Kamēr šī pa vannas istabu es hops uz virtuvi un saujām vien pieberu pilnu somu ar sarkanajiem skaistuļiem. Un prom pār lauku pie kaimiņpuikas. Re, es tev ķiršus atnesu. Šis kā ķeizars guļ šupuļtīklā (ak, kā es arī gribēju tādu šūpuļtīklu) ēd manus ķiršus, spļauj kauliņus un prasa-Tie ķirši nav saindēti? Viņi kaut kā jocīgi garšo. Kur tu viņus dabūji?
Ķēms tāds! Kaut tiem ķiršiem toreiz caurejaszāles būtu uzbirušas. Bet ja nopietni- pavisam pavisam gatavi ķirši tiešām ir kaut kas sasodīti gards. Īpaši, ja ir tik barga vecāmamma.

Bērnības Aina IV

 

Plates
Manā bērnībā mēs vēl klausījāmies plates. Raimondam Paulam bija tāda "Joku dziesmas". Pārsvarā mēs šo plati klausījāmies tāpēc, ka tur bija jautri meldiņi pie kuriem varēja i dejot, i dauzīties, vai vienkārši  spēlēties. Parasti mēs plašu klausīšanos organizējām istabā, kurā kādreiz dzīvoja vecāmamma, kas tad jau vairs nebija starp mums. Istabā vienmēr iespīdēja pēcpusdienas saulīte, nevienam nebijām pa kājām, bet arī acīs bijām paturami no virtuves. Vecajai stāvlampai tika noņemts kupols un mums bija mikrofons uz trīs kājām - gandrīz kā īsts. Arī garais vads bija kā īstajam, kuru vienmēr turējām mazliet saritinātu kā to bijām noskatījušies no tv Mikrofona pārraidēm. Un tā mēs tur pavadījām visu vasaru. Visas saulainās pēcpusdienas dziedājām atnāk silta vasariņa, balta pūka atlido pa vējam...Ak, un vēl Šveika dziesmas-spraud man puķi pogas caurumā un piparkūku sirsniņa. Un Antas Klints ierunātās pasakas! Tik neatminos vairs nevienu, tikai intonācijas, noskaņu, balsi.

Bērnības Aina III

Dzeltenā Cepure

Kad gāju kādā piektajā va sestajā klasē man bija dzeltena cepure. Nu jau virs neatceros vai cepure bija par lielu jau no laika gala, vai arī laika gaitā izstaipījusies. Noskolas līdz mājām bija aptuveni piecpadsmit minūšu gājiens. Citu dienu garāks, citu īsāks. Ja bija galva pilna ar domām, parasti vilkos lēnu garu, lai varu visu pa ceļam izdomāt. Tā nu reiz ar domu pilno galvu lēnu garu vilkos uz mājām. Cepure nošļukusi uz acīm tā, ka redzu tikai savas kājas un sniegoto ceļu. Un aizgāju garām savām mājām! Vienā brīdī paceļu galvu uz augšu- un apstulbusi nesaprotu kur es esmu- nekur tālu gan nebiju aizgājusi, bet sajūta, vēl tagad atceros, bija ļoti savāda. Neatpazinu pirmajā mirklī kaimiņa māju un dārzu. Pēc tam gan es gribēju speciāli atkārtot to joku, bet nekad neizdevās, jo vienmēr gribējās palūrēt vai jau esmu garām savam ceļgalam :D

Ai, kājas tik vieglas!
Pēc dabas esmu pūce un sevi tādu atceros jau no pirmās klases, kad iemācījos lasīt un to darīju pa naktīm, jo tad neviens netraucēja un miegs tāpat nenāca. Gluži loģiski, ka no rītiem man vajadzēja buldozeru kas izstumj no gultas. Tāpēc skolā vienmēr ierados dažas minūtes pirms zvana, jo no gultas spēju izrāpties vien pēdējā brīdī. Īpaši vidusskolā, kad mamma vairs ik stingri neuzraudzīja vai jau esmu izlīdusi no gultas vai nē. Tā nu vienā ceturtdienā, pēdējā brīdī lecu no migas, ģērbjos, krāsojos, iedzeru kafiju un prom uz skolu. Eju, un nevaru saprast kā tas solis šodien tik raits, kā tā zeme šorīt tik tuvu acīm, kā to smago somu tik viegli nest. Velns! Čības kājās.

Bērnības Aina II

Baseins
Blakus mājai iebraucamais ceļš. Bet blakus iebraucamajam ceļam, pašā galā improvizēta smilškaste. Okupēta maza garntsčupa. Visvairāk pa turieni atceros dzīvojamies māsu ar brāli.Taču bija reizes, kad pieslēdzos arī es- lielākā māsa. Kādu dienu sagudrojam, ka vasara tik kartsa, ka gribas baseinu. Bet kur ta dabūs? Izraks paši. Rokam un rokam, kad nu liekas pietiekami liela, nesam ūdeni. Ar lejkannu no istabas tik atstiepts ūdens. Bet cik ielej, tik viss aizsūcas prom. Izdomājam, ka jāklāj iekšā plēve. Bet sanest bedri pilnu ar ūdeni nav diez ko viegli. Vilks no lauku virtuves šurp šļūteni un tecinās tādā veidā. Bet tai virtuvē, kā par nelaimi ūdens krānu dikti uzmanīgi jāgriež, ja atgriezīs par daudz apraus vītni un aizgriezt būs grūti. Kas, protams, ar mums arī notiek. Beigās no krāna gala nomūk arī šļūtene, un nu ūdens aumaļām vien nāk no krāna un piepilda grīdu. Brālis izmēģinās, es izmēģinos, bet nu arī nāk tas laiks, kad vecāmamma no ganiem būs mājās- atkal dabūsim pa mizu, tas nu ir skaidrs. Lai attālinātu to mirkli, mūkam slēpties. Mājas otrajā stāvā- kambarītis- iekšā tumš kā peklē. Paslēpjamies visi trīs tur. Jā, nāk nu mūsu gans aurodams, pa sētu, ka esam visu kukņu ar ūdeni pietecinājuši. Un kā nāk, tā pa taisno augšā, uz kambarīti. Mazliet jau brāzienu dabūjām, tik vēl tagad nesaprotu- kā vecāmamma zināja pa taisno augšā nākt uz mūsu slēptuvi?

Bērnības aina I

Ķirši
Mēs savai mammai esam veseli četri zilacaini, skaisti un izdarīgi bērni. Trīs māsiņas un brālis. Gluži loģiski, ka bērnībā ir palikuši daži stāsti, kurus atceroties vēl tagad jāiesmaida ūsā.

Kad mēs vēl bijām pavisam mazi, tik mazi, ka mazāko māsu vēl nebija mamma kāpostos atradusi, mēs sataisījām dažas blēņas. Dzīvojām pie diezgan stingras vecāsmammas. Bet aiz mājas, pie ceļa auga gardi ķirši. Ne tikai strazdu bari dabūja trūkties no vecāsmammas modrās acs. Mēs, bērni, arī. Sarkanās ķiršogas, kamēr nebija piepildītas burkas, mums bija tāls sapnis. Taču vecaimammai bija arī govis. Un pusdienlaikā bija jāiet uz ganiem pasiet. Un kamēr vecāmamma uz ganiem- mēs ķiršos iekšā. Taču reiz mazajiem strazdēniem gadījās kļūme un zars par daudz noliekts. Krakš! Ko nu? Sameklējam striķi un zaru piesienam atpakaļ. Kādas divas stundas klusmus un miers. Neviens neko nemana. Te no augšstāva pēkšņi dzirdam, ka lejā iet vaļā vecāsmammas pukošanās- kā mēs velli, ķiršam zaru nolauzuši. Šī atvilkusi zaru, nolikusi uz trepi mums kaunināšanai. Kauns jau bija, bet ķirši bija tik gardi, ka vēl šodien nenožēloju izdarīto. Mēs bijām tikai bērni, kam garšoja gardās sarkanās ogas.