Kas Dārzā Ziemā?

Tā kā manas tievēšanas programmā šodien bija stundu gara pastaiga, un laiks mazliet lutināja, ja ne ar sauli, tad ar siltu gaisu un dūmakaini baltām debesīm gan, ar mazo sienāzi izlēmām iet izpētīt, kas dārzā ziemā.

Viss dārzi glīti apsnidzis, pēdas vien no buciņiem un putniem. Klusums, baltums, miers.

Mana Latvijas āre.

Liekas domas skrien tālāk, ja redzams apvārsnis.

 

Kaut kādā mirklī sniegs ir ietērpis mūsu siltumnīcu sniega deķī, un siltākam laikam sākoties deķis sācis šļukt uz leju. Un tad atkal ņēmis un piesalis. Žēl tik, ka bilde īsti nesanāca, fotoaparāta atmiņas karte palika mājās, bet pats aparāts īpaši daudz kadrus nesaglabā...

 

Čuči, čuči dārziņ. Drīz jau atkal pavasaris nāks...

Trīs Foto Ar Janvāri

 

Mēs arī, lieli blēži būdami, sagrābām to vienīgo saulaino un silto dienu aiz bizes un gājām ekspedīcijā pētīt pasauli.

 

 

Sniega apļi, pēdu mandalas, kaķu aptauja, žagatu koris, saulīte, kas spīd acīs tā, ka jāglābjas mammas ēnā, un maza bērna prieks par sniegu.

 

Tad, kad ieraudzīju šo suņuburkšķi, likās, ka tā ziedu ceros zirnekļi sasaluši. Kājas stīvas, katra uz savu debespusi, dvēseli atlaiduši viens uz otra glītās kaudzītēs sagūluši.

 

Vai tavām atmiņām ir krāsa? Es nezinu vai manām ir krāsa, bet ir smarža itin bieži. Kā jau plekstei pēc horoskopa, atmiņas ir caur emociju un sajūtu prizmu.

Un iedomājies?Viss šis kādreiz būs tikai atmiņas. Vecie laiki. Manam puikam šie būs vecie laiki.

Tāpat kā man, kad atminos savu vecomammu, ar kuru kopā es sagaidīju savu pirmo apzināto ziemu. Un tad mēs gājām dārzā celt sniegavīru. Atceros tās melnum melnās ogles par pogām un acīm. Man pat šķiet, tas bijis mans perfektākais sniegavīrs vispār.

 

Gribas jau cerēt, ka februāris vēl palutinās mūs ar jauku laiku. Un dikti ne aukstu. Man vienmēr kājas salst.