Rožu uznāciens un Ziemeļi

Manas šī gada rozes vēl pirms izcepšanas

Te jau gatavas un liekamas ausīs. Ar šiem auskariem tagad rotājas mana senā romantiskā Liepājas kursabiedrene un draudzene :)

Pirms vasaras saulgriežiem tapa mans pirmais nopietnais meistarojums ar pērlītēm. Sūnas aug uz ziemeļiem :)

Kāds Jānis par šo dāvanu bija varen priecīgs. Lai labi aug :D

Svinēšana

Jānīts nāca Līga nāca
Vectēvs viņiem pīpēt māca...

Mani vecvecāki nu jau labu laiciņu kā sēž uz mākoņmaliņas, taču šis it kā joku pantiņš tik ļoti atgādina bērnību un palaidnības, kas tika darītas un par to saņemts sods visbiežāk tieši no vecvecākiem. Tā, piemēram, mēs bērni iekārojām ķiršus ko vecāmamma taupīja kompotam ziemai, kamēr šī ganos govis aprauga, ķirša zars ir noliekts teju līdz zemei un ķirši kāri pildās vēderā, līdz, eh, tavu nelaimi! krakš un zars no pārlieku zemās noliekšanas ir nolūzis. Lai vecāmamma neieraudzītu skādi, sienam ar striķi zaru pie koka, cerībā, ka tik ārti vis netiksim pieķerti, bet kas tev deva! Tā vien liekas, ka šī nākdama no ganiem ar trešo aci ieraudzījusi nedarbu ņemas nu mūs slānīt :)
Man Jāņu svinēšana saistās ar satikšanos starp paaudzēm, kad pie mammas sabrauc bērni un bērnu bērni. Un Jāņu svinēšana bez šīm atsķirīgajām paaudzēm liekas pliekani un neīsti.
Lai kopā sanākšana jāņu vakarā ir ne tikai alus un šašlika, bet arī satikšanās svētki.
Priecīgi nolīgot!

I am Sam

Ļoti skaista, sirdi aizkustinoša filma. Un vienīgais , kas mums visiem pasaulē visvairāk vajadzīgs ir Mīlestība.

Brīdinājums- emocionāliem cilvēkiem laicīgi nodrošināties ar kabatslakatiņiem.

Kaķa gaļa ira?

Mūsdienās, kad tik ļoti polpulāri ir ēst pareizi un sabalansēti, spēcināt imunitāti ar baktērijām, bez kurām visa cilvēce līdz šim gadsimtam bija iztikusi, veicināt organisma attīrīšanu ar suliņām un vitaminčikiem, kur nu vēl sports un joga, un mūsu lieliskās ekspertu zināšanas par to kam ir laba aura un pozitīvā enerģija plūst aumaļām, un kam tā visa savukārt nav- ir liels prieks! Mēs pavēršam kara saukļus pret ē vielām un bioloģiski modificēto pārtiku (un par šo pārtiku savā ikdienā patiesībā apzinās retais, bāžot mutē tai pašā eļļā cepto) lasām grāmatas un apmeklējam seminārus par garīgo attīrīšanos. Ir liels prieks un reizē skumji. Jo gaļas kults tiek turpināts kā līdz šim un vitamīnu tēma prasa veselu atkāpi te tā. Patiesībā gaļu jau no laika gala neesmu uzskatījusi par dzīvības un nāves jautājumu. Un nav man trīcējušas rokas, ja neesmu dabūjusi savu ikdienas devu gaļas. Nē, es neesmu veģetāriete, ir reizes, kad no gaļas neatsakos.
Kāds paziņa, kurš ir veģetārietis, saklausījās, ka piekopjot veģetāru dzīvesveidu, organismā akūti trūkstot dzelzs. Tā nu papildus (ak, uztura bagātinātāju magnāti ko mēs bez jums!) dzēra tabletes ar dzelzi. Pēc neeilga laika attapās slimnīcā ar aknu problēmām, ko bija izraisījis pārlieku daudz esošais dzelzs organismā. Kam taisnība? Organismam, kas sadumpojās, vai visiem tiem, kas mums ikdienu stāsta, ka bez gaļas nomirsim? Un kā ar enerģiju, kas nāk no nokautā lopa? Par apstākļiem taču zinām visi, kādos šie lopi aug. Nu nespriņģo viņi pa zaļām pļavām un neēd to veselīgāko. Redz! Cilvēku aurās un eneģijās esam speciālisti, bet rijam gaļu bez pārdomām un jebkādas filozofijas.
Nobeigumā- nesen biju kādā tusiņā, tur mammas kādā sarunā ar sašutumu viena otra stāstīja, ka viņu bērni neēdot gaļu. Neēdot un viss, ja nu retu reizi...pie sevis nodomāju- Un ļoti labi, ka neēd. Galu galā mums vajadzētu vairāk paļauties uz bērniem, jo bērni vadās no saviem instinktiem, un tie kā zināms ir veidojušies miljoniem gadu gaitā.

Uz visu šo savādāk paskatīties atļāva A. Karra grāmata "Kā viegli nomest lieko svaru". Varbūt, ka der tev ar.

Līdzināties!

Atceries, kā sporta stundās lika visiem nostāties uz līnijas un līdzināties pēc pirmā? Eh...ir cilvēki, kas tā arī šo līdzināšanos turpina visu dzīvi. Pirmajam. Līderim. Lielākajam. Bija taču tā, ka klasē allaž tika piešķirti tituli- garākais, īsākais, gudrākais, divniekkaralis utt. Vai nav tā, ka ar šiem tituliem turpinam dzīvot arī visu turpmāko dzīvi? Cenšoties līdzināties- gudrākajam, labākajam, pirmajam. Akli pieņemot normas sākot ar to, ko velkam mugurā un beidzot ar to, ko liekam uz galda. Vai nav muļķīgi? Līdzināties. Izlīdzināties ar Pirmo. Ar Līderi. Bet kāpēc nemeklēt sevi? Savu identitāti? Ielikt no sevis it visā ko dara vai nedara?
Kādu brīdi arī es esmu bijusi amoka skrējiena dalībniece un pakļāvusies masu psihožu izraisītajiem murgiem...bet ir taču tikai un vienīgi tava paša spēkos apstāties, protams, ja ar kaut vienu savu šūnu jūti, ka kaut kas nav tā kā tavā dzīvē vajadzētu būt.

Pērku

Pērku 100 gramus pacietības. Vai mainu pret vienu ideju.
Labi, ka tādas lietas kā - rakstura īpašības, pasaulē nav nopērkamas. Kas gan savādāk tas būtu par haosu!
Kā izskatās domas? Kā videoklipi, filmas vai fotogrāfijas? Vai domām var būt smarža? Un garša?

Slidenā

Traki slidena zīme. Vai runājot tā izskatās kā pauze?

"Daudzpunkts ir muļķīgs un naivs. Daudzpunkts ir skolnieču mīlestības vēstuļu zīme, pubertātes zīme. Daudzpunkts ir stosteklis, kam trūkst vārdu. Debilais daudzpunkts, infantilais daudzpunkts. Jo prāts īsāks, jo daudzpunkts garāks. Ja puisis raksta meitenei vēstuli ar daudzpunktiem, tad paskatieties, vai viņam nav tetovējumi uz rokas: čūska, sirds vai plika sieviete. Ja rakstnieks raksta ar daudzpunktiem, tad ziniet, ka viņē vēl nav rakstnieks." /I.Ziedonis/

Oāze

Šī ir mana oāze, kur pameklēt mieru, sakārtot domas, dalīties priekā, vairot labo un būt tam, kas es esmu- mazliet interesanta, mazliet talantīga, mazliet niķīga, mazliet kaprīza, mazliet skumja,  mazliet trauksmaina un spontāna...
Visi šeit publicētie foto ir mani. Un dzejoļi bez autora norādes- mani.
Šeit nav politikas.
Šeit ir bezgalība...

Reklāma

Katram noteikti ir nācies dzīvē "uzķerties" uz lielāku vai mazāku reklāmu. Man jau līdz šim likās, ka esmu no tiem gudrajiem, kas visam redz cauri un tik viegli uz tādiem āķiem neuzkaras.
Tā nu lūk vienu dienu staigājot pa veikalu ieraudzīju svārkus- tādi kupli, gari, balti...Ar gara acīm jau redzēju kā šai smukumā gar jūras krastu pastaigājos. Vēl pēc dažām stundām prieks un iztēle darbojās pilnā sparā, domās piemeklējot gan maiciņu, gan kurpes...un te! Bums pa pieri no kurienes man tāda romantiska aina galvā. Reklāma! Vairs jau neatceros ko tur reklamēja ,šķiet, ka kaut kādu mazgājamo, kur balts ir vēl baltāks. Redz, un tomēr es arī esmu uz reklāmas āķi uzkārusies- varbūt ne gluži pašu līdzekli nopirku, bet, ja šī līdzekļa firma ražotu arī tādus svārkus, tad viennozīmīgi es būtu tās upuris.
Lai nu kā. Svārki ir skapī, prieks mazinājies nav. Gluži otrādi- re ku- auskari pietapa klāt :)

Mīzenes

Dažas dienas atpakaļ iemēģināju šī gada jauno zaļo zālīti; mani, savukārt, iemēģināja sarkanā skudra, jeb kā tautā saka- mīzene. Neesmu līdz šim tikusi skaidrībā- vai vārds "mīzene" tiek lietots tikai kurzemē, vai arī ir populārs visā latviešu tautā. Lai nu kā ar to popularitāti, bet atcerējos kādu vasaru, kad vēl biju pavisam sīciņa un ar pāris gadus vecāku kaimiņpuiku grāvmalē spēlējāmies. Vairāk gan mums tā draudzība balstījās uz runāšanu nevis spēlēšanos smiltiņās. Citas kaimiņmeitenes, arī vecākas dažus gadus par mani, dusmojās, ka es šīm vienīgo kaimiņpuiku nocēlusi un pievākusi sev vien. Kamēr šīs cepa smilšu kūkas, krāsoja lūpas un izrādīja smukās kleitas, tikām mēs abi sēdējām grāvmalē un runājām par buldozeriem :)
Un te nu es atceros, ka mūs sakoda mī... sarkanās skudras- un kā manam vasaras draugam bija jābrīnās par  šo tik nejauko vārdu kā "mīzenes". Es taču sīkaļa nevarēju iedomāties, ka skolotāju dēls tādu vārdu ģimenē nebūs dzirdējis. Taču no tās reizes sapratu uz visiem laikiem- iesākumā ir "jānovērtē" sarunas partneris, lai nesanāktu tādas izgāšanās :)