Zem Nakstlampiņas

Kādu dienu izvilku savu atmiņu kasti, lai pārcilātu lietas, kas palikušas no bērnības. Redz, simttūkstoš reižu lasīta un tēva pārsieta bērnības grāmata...
Man vienmēr bija žēl Rikikī un viņa mammas, ka viņiem nebija veļasmašīna...Neatceros vai jau pratu lasīt, tik atceros, ka šķirstīju itin bieži šo grāmatu un katrā lapā, katrā bildē es zināju stāstu no galvas. Un bildes bija tik spilgtas, ka ļāvos fantāzijai un iepinu šais stāstos arī savus.
Ikreiz ieejot grāmatnīcā gribas iegādāties šo grāmatu jaunā eksemplārā. Kaut kad jau tas būs jāizdara.

Atceros, pirmajā klasē vajadzēja mācīties lasīt. Mājās mamma piesēdināja pie grāmatas, man vajadzēja balsī lasīt, un viņa pa to laiku kārtoja māju.
Taču man šī grāmata tik ļoti aizrāva, ka vakarā gulēt ejot,  ieslēdzu naktslampu un turpināju līdz vieniem pulksteņiem naktī. "Slavenais Pīlēns Tims".
Grāmatas sen kā vairs nav. Izplucināta. Izlasīta līdz pēdējai vīlītei. Palikušas tikai atmiņu fotogrāfijas. Pati grāmata bija zaļa. Grāmatnīcā gan neesmu vēl ieraudzījusi.

"Puisītis un Zaķītis" bija vēl viena bērnības dienu grāmata, ko beigu beigās zināju no galvas.
Kādreiz šo pasaku man stāstīja mamma. Tagad viņa omītes kārtā lasa kopā ar mana sienāža māsīcu.

Ko lasīji tu?