Pīne

Vai jūs spējāt iedomāties, ka Āfrikas tuksneša smilšu putekļus vējš paceļ un aiznes uz Amazones mežiem un kopā ar lietu noslīst?
Vai jūs zinājāt, ka uz pasaules it visur ir tik sīkas daļiņas, kas ik mirkli skrien cauri matērijai, arī mums? Un, ja nu tur ir tā atslēga, kāpēc mēs sajūtam viens otru? Kaut kāda sestā maņa. Intuīcija, bet ne tās formālajā izpratnē..
Viens atnāk un iemāca, ka vajag sevi savākt jebkurā situācijā un mirklī, iemāca iet pa ielu ar taisnu muguru, saķemmmēt matus un uzvilkt kleitu tik vien kā aizejot pēc maizes, kāds atnāk un iemāca, ka pārlieku liela uzticība var kaitēt tik pašam, kāds iemāca aizvērt acis un smieties saulē. Kāds visu mūžu nāk sapņos un māca, tevi, aunapieri, piedot. Kāds atnāk un iemāca uz lietām paskatīties vienkāršāk, kāds iemāca skatīties aiz lietām. Kāds iedrošina. Un kādreiz nemaz to pats nenojauš.
Mēs viens pie otra ejam, lai mācītu. Banāli sakot- esam mazi puzles gabaliņi, kas stellējas kopā un veido vienu veselo- pasauli, pieredzi, mīlestību, vai tās trūkumu. Bizi. Jau reiz esmu rakstījusi-

     Un kaut kur

     Pīnes galā ir

     Nekas

     Un tā turpinājums

     Dievs..

 

Vēl nesen, es, izmisuma dzīta, izvēlējos iet pa ceļu, pa kuru savādāk nekad nebūtu gājusi, bet satiku cilvēkus, kas tagad veido manas dzīves vienu nocietinājumu. Bet nekad manī nebūtu bijis šī izmisuma, ja kādi citi cilvēki nebūtu rīkojušies tā, kā rīkojās. Viņu pavediens manā dzīvē ir beidzis pīties, tagad tajā vijās jau citi pavedieni. Vien atstājuši pieredzi.
Un kā mēs atrodam viens otru? Kā sajūtam to, ka cikvēks, kas iet tev aiz muguras ir mūris, tūkstoš cilvēku armija? Kas ir šī maņa ar ko mēs to nosakam?
Un...
Vai jūs zinājāt, ka uz pasaules it visur ir tik sīkas daļiņas, kas ik mirkli skrien cauri matērijai, arī mums? Un, ja nu tur ir tā atslēga, kāpēc mēs sajūtam viens otru? Kaut kāda sestā maņa. Intuīcija, bet ne tās formālajā izpratnē..