Svinēšana

Jānīts nāca Līga nāca
Vectēvs viņiem pīpēt māca...

Mani vecvecāki nu jau labu laiciņu kā sēž uz mākoņmaliņas, taču šis it kā joku pantiņš tik ļoti atgādina bērnību un palaidnības, kas tika darītas un par to saņemts sods visbiežāk tieši no vecvecākiem. Tā, piemēram, mēs bērni iekārojām ķiršus ko vecāmamma taupīja kompotam ziemai, kamēr šī ganos govis aprauga, ķirša zars ir noliekts teju līdz zemei un ķirši kāri pildās vēderā, līdz, eh, tavu nelaimi! krakš un zars no pārlieku zemās noliekšanas ir nolūzis. Lai vecāmamma neieraudzītu skādi, sienam ar striķi zaru pie koka, cerībā, ka tik ārti vis netiksim pieķerti, bet kas tev deva! Tā vien liekas, ka šī nākdama no ganiem ar trešo aci ieraudzījusi nedarbu ņemas nu mūs slānīt :)
Man Jāņu svinēšana saistās ar satikšanos starp paaudzēm, kad pie mammas sabrauc bērni un bērnu bērni. Un Jāņu svinēšana bez šīm atsķirīgajām paaudzēm liekas pliekani un neīsti.
Lai kopā sanākšana jāņu vakarā ir ne tikai alus un šašlika, bet arī satikšanās svētki.
Priecīgi nolīgot!