Nemaz Nerunā!

Dzīve ir dzīve un situācijas notiek visneparedzamākās.
Uz dažām atskatoties raudiens nāk, bet par dažām var pasmaidīt. Ja arī no sākuma varbūt, pat bijis otrādāk.
Redz, viens nu jau pavecs stāsts, kas kādu laiku aizkadrā izvārtījies pa melnrakstiem, bet savu morāli nav zaudējis ne šodien, ne zaudēs arī rīt.
Situācija šoreiz gan tīri vai standarta. Palikām uz ceļa. Drandaļetam ikgadējā apskatē tā sakratīja vadus, ka čuš un tumsa!
Kā nu sanāca kā ne, bet kamēr sazvanījām un sagaidījām palīdzību, kas mūs aizvilks līdz sētai, pa galvu izmalu kādas simttūkstoš domas.
Paspēju galvā jau izlamāties uz visiem debesu spēkiem un nošķendēties, ka redz kur mana labsirdība, izpalīdzība un atsaucība! Kad man vajag , tad nav neviena. Tā nu burkšķēju sevī kādu brītiņu. Likteņa ironija! Pēkšņi piebrauc kaimiņš, kas ne pusgadu vēl nedzīvoja mūsu mājās un piedāvājas aizvilkt.
Burkšķis pārgāja kā nebijis ar simttūkstoš atvainojumiem, par pirmītējo kluso izlādi.
Nemaz nerunā! Visi tavi darbi un nedarbi tiek smalki pierakstīti. Visi!