Mēs arī, lieli blēži būdami, sagrābām to vienīgo saulaino un silto dienu aiz bizes un gājām ekspedīcijā pētīt pasauli.
Sniega apļi, pēdu mandalas, kaķu aptauja, žagatu koris, saulīte, kas spīd acīs tā, ka jāglābjas mammas ēnā, un maza bērna prieks par sniegu.
Tad, kad ieraudzīju šo suņuburkšķi, likās, ka tā ziedu ceros zirnekļi sasaluši. Kājas stīvas, katra uz savu debespusi, dvēseli atlaiduši viens uz otra glītās kaudzītēs sagūluši.
Vai tavām atmiņām ir krāsa? Es nezinu vai manām ir krāsa, bet ir smarža itin bieži. Kā jau plekstei pēc horoskopa, atmiņas ir caur emociju un sajūtu prizmu.
Un iedomājies?Viss šis kādreiz būs tikai atmiņas. Vecie laiki. Manam puikam šie būs vecie laiki.
Tāpat kā man, kad atminos savu vecomammu, ar kuru kopā es sagaidīju savu pirmo apzināto ziemu. Un tad mēs gājām dārzā celt sniegavīru. Atceros tās melnum melnās ogles par pogām un acīm. Man pat šķiet, tas bijis mans perfektākais sniegavīrs vispār.
Gribas jau cerēt, ka februāris vēl palutinās mūs ar jauku laiku. Un dikti ne aukstu. Man vienmēr kājas salst.
Jums tik daudz sniega! :))
AtbildētDzēstJā, mums tika!
DzēstBet Zīlītēs gandrīz necik nebija tovakar, kad sniga! Un cik tad km starpā- nieka 13!
A, mums knapjš centimetrs bija. Tagad vispār viss nokusis. Starp Z-svētkiem un Jaungadu drusku vairāk sasniga, pat uz kalniņu bijām! :)
AtbildētDzēst