Manas Bērnības Logi

Ar gadiem sāc vairāk atcerēties savas bērnības mirkļus, sentimentālas atmiņas uzjundī lietas un vietas, par kurām bērnībā teici, ka parastas un apnicīgas. Šajā ciemošanās reizē pie mammas, kaut kā savādāk paskatījos uz logiem, caur kuriem bija redzama āriņa. Kā jau pēc dabas sapņotājai piederas, tad tupēšana pie loga bija ikdienas mazdarbiņš, lai atpūtinātu acis no grāmatām, lai pasapņotu, lai pārdomātu, lai inspicētu :)

Istabā, kurā dzīvoju galdam bija atvēlēta loma pie viena no logiem. Pie otra obligāti bija jābūt brīvai pieejai. Pie zemāk redzmā loga parasti stāvēja galds vai sekcija. Tā kā šo logu tikpat kā nekad nevēra vaļā (viens stikls bija ieplīsis), tad neviens arī neplēsās, lai no turienes aizdabūtu prom visas fosīlijas.

Pagaidām šis logs tur vēl ir, un iespējams šī ir pēdējā bilde ar to, Artim māsīca drīz ieņems šo istabiņu un padarīs par savu karaļvalsti ar jaunām tapetēm, jauniem logiem, jauniem sapņiem, jaunām domām, un citiem inspicējumiem par to, kas notiek āriņā.

 

Uz vienu pusi skatoties var redzēt dīķi. Ziemā tas aizsalis un tad pie darba ķeras puikas, lai taisītu hokeja laukumu. Gar malām un vairāk uz šo pusi viens otrs bļitkotājs, loma sakārojis, āliņģus sacirtis ik pa gabaliņam. Ar labu redzi varēja līdz pat centram redzēt
Vasarā koki aizlapoja skatu uz dīķi un ūdeni redzēt varēja tikai vietām. Ak, vasaras vakari ar varžu kori aiz loga! Ticiet vai nē, bet tiklīdz ieliek plastmasas logus, tā arī koris vairs nav dzirdams. Tāpēc es neesmu sajūsmā par šiem plastikas monstriem. Vismaz laukos.
Lai arī dzīvoju ar dīķi pāri ceļam- peldēt tā arī nemāku.
Un ceļš. Atceros reiz kādā brīvdienā maziņa vēl būdama funktierēju- nez cik cilvēku pa šo ceļu dienas laikā aiziet un atnāk. Skaitīju, bet rēķinu neatceros. Tik zinu, ka lielu daļu dienas notupēju pie loga. Mammas sauciens ēst iztraucēja to rēķinu.

Uz otru pusi skatiens varēja aizsniegties līdz šosejai, ja kokiem nebija lapas. Dīvaini, tik tagad tā sapratu, ka reti kad pētīju kaimiņa sētu. Tur gan arī reti kas interesants notika. Bet skatiens vienmēr aizstiepās līdz lielceļam. Runājot par kaimiņu māju- viņa bija spoguļattēlā celta. Vienmēr galva griezās, ja sanāca ciemos ieiet. Un vēl joprojām liekas, ka pareizais variants ir tieši mūsu mājai, un ka tā otra ir ačgārni. Kaimiņi noteikti domāja tāpat :)

 

Zem loga tas ķeburainais koks bērnībā kalpoja par kafejnīcu. Vismaz man. Neesmu jautājusi māsām un brālim, kas viņiem bija zem koka. Zari un lapas nokārās līdz zemei veidojot tādu kā kupolu, zem kura varēja palīst un nostāties visā augumā. Zeme tur bija bez zāles, noberzta cieta kā klons. Kā istabu izlaucījām no gružiem.
Tagad koks ir sazarojis, lapotne vairs neatgādina kupolu, un vēl mazāk kafejnīcu. Palikušas, tikai atmiņas.
Tur pat bija ieveidojusies tāda kā ieeja- brīvāka sprauga, kas pildīja durvju funkciju.

Dzīvojamās istabas logs ar skatu uz dīķi, uz šķūnīti, uz ceļu, uz puķu dobi, uz vecvectēva stādītajām liepām. Un dažreiz šis logs kalpo par 'ķīķerēšanas" logu, pa kuru vienmēr sanāk paķīķerēt, kas tie tādi, kas iet garām. Visvairāk tiek vaktēti suņi , lai netaisa čupiņas. Pēc tam tiek izķīķerēti garāmgājēji. Nu tā- tikai zināšanai :)

Un visbiežāk virinātais logs. Virtuves logs. Iemesls virināšanai, nav tikai zupas tvaiki, bet kā redzams bildē- kaķu durtiņas uz āriņu, uz iekšiņu,uz āriņu, uz iekšiņu, uz āriņu, uz iekšiņu... Četriem kaķiem, katram kaķim vismaz trīs četras reizes dienā.
Bērnībā, ja vajadzēja mūkot vienam no otra pēdas jaukt, vai fiksāk laukā tikt, tad arī mums bērniem tās bija lieliskas durtiņas. Jo apakšā zem loga allaž ir stāvējis beņķis, kas atviegloja šo ārā kāpšanas procedūru.
Pavisam agrā bērnībā skatījos kā cūkas kauj. Pašu "kirdik"procesu gan mana sirds neturēja, un nekad neskatījos. Bet visas ķidāšanas un saru svilināšanas caur šo logu ir izpētītas smalki.
Mazliet jautrāks stāsts par kaimiņpuiku, kurš uz beņķīti uzkāpis, skatās iekšā pa logu, bet uz palodzes mammai auga čili pipari. Puika prasa- kas tie tādi, mamma atbild konfektes un piedāvā pagaršot. Puika- jā, lai tik dodot šurp! Iekožas, un nākamā brīdī acis lielas, mēle izšaujas laukā, sašutis tik nosaka- tās jau nav nekādas končas.
Vēl jautrāks stāsts bija, kad vecāmamma lika kaut kādu skābzupu ēst. Salika mums uz galda šķīvjus, un piekodināja, ka jābūt tukšiem, kamēr viņa atnāks no ganībām mājās. Tā zupa negāj pie sirds nekā. Trijatā domājām kur lai to zupu liek. Podā liet nez kāpēc neriskējām. Neatceros, kuram tā doma pavīdēja, ka vajagot izrakt bedri un to zupu aprakt. Izdomājām, ka raksim zem jasmīnkrūma, kas turpat no virtuves loga redzams. Tā nu mēs zupu aprakām. Vēl uzslavas saņēmām par tukšiem šķīvjiem.

Mums katram noteikti par vieniem un tiem pašiem logiem būtu katram savs stāsts. Katram savs laika redzējums, ritējums.
Varbūt piespiest māsas, lai katra atceras kādu stāstu...:)