Mundigciema ezerā šogad dzīvība mutuļo. Labiekārtotā pludmale pievilina tuvākus un tālākus veldzes meklētājus. Ja ir draugos ar vietējiem, tad var dabūt zināt precīzu ūdens siltuma pakāpi. Šodien ūdens aukstāks nekā citas dienas, vai otrādi.
Agri pavasarī, vēl ilgi pirms peldētājiem, ūdens iemītnieki bija gulbju pāris, kas nu jau, laikam lielās burzmas dēļ, ir prom. Vai arī palaidnieku puiku dēļ. Kas to zin.
Vietējie un nu jau arī svešie ik dienas dodas apraudzīt kādu mazu pīļu pulciņu. Šos mamma pametusi. Kurš gan pateiks, kur tagad ir šo mazo bēdu brāļu mammucis. Varbūt citā ezerā, varbūt citos medību laukos. Mazie ķepurojas paši.
Mazliet pārņem skumjas, jo bērni ir un paliek bērni, vienalga, savi vai sveši, cilvēkbērni vai mazi putnēni- gribas, lai katram ir mamma. Tik ļoti gribas.
Tā viņi tur, mazie putnēni, vada sava dienas. Viens par visiem un visi par vienu.
Un vēl tur ir nirējpīļu ģimene. Žiglas un ziņkārīgas. Interesanti vērot kādus attālumus viņas vec zem ūdens, un cik ilgs laiks paiet. Un kā viņas sauc bērnus ēst, kad kaut kas zem ūdens gards noķerts :)
Samīļojiet savus mazos, savus pūkainos, niķīgos un nerātnos, kārtīgos un pareizos. Samīļojot savus superīgos!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru