Jūlijs

Nu re, jūlijs ir klāt. Pirms brīža vēl bija marts un likās, ka vasaras vidus ir tāds tāls sapnis. Un nu jau ir klāt. Ar karstumā ņirbošiem auto ceļiem, kas vilina visu atstāt kā ir, iekāpt mašīnā un doties, kur acis rāda, ieraudzīt neredzēto, sajust nesajusto. Būt. Būt sev un vasarai. Piederēt. Piederēt saulei un vismīļākajiem.
Pļavas tvīkst pēc mūsu pēdām un augumiem. Kad pēdējo reizi tu atlaidies ziedošā zāļu jūrā, samiedzi acis un mākoņos iztēlojies redzam visbrīnumainākās lietas? Ļāvies viegla vēja glāstiem, uz pīpenes zīlēji būt vai nebūt, skaitīji bizbizmārītei, ka mājiņa deg, klausījies sienāžos un mēģināji ieraudzīt no kuras debesmalas cīruļa dziesma skan, kad?
Un vakari. Šie nebēdnīgie un bezrūpīgie, bez interneta un televizora. Ar siltu saulrietu un mūžīgajiem odiem. Ar milzu spāru helikopteriem, kas nozīmēja ūdens tuvumu. Ar bērnu čalām spēlējot dauzonīgās pagalma spēles.
Jūlijs ir klāt. Es mēģināšu zīmēt savu vasaras gleznu savam atmiņu albumam. Ar pļavu, ar ezeru, ar jūru, ar ceļu. Ar siltu vakaru, svīres mūžīgo švīku, ar pīpenēm kafijkannas snīpī, ar saviem vislabākajiem draugiem. Un iespējams, ka visam pārējam man šomēnes nesanāks laika. Jo vēl mazliet, un jau atkal būs ziema.