Un dažreiz man nolaižas rokas un liekas- nu kam man to visu? Kam to visu vajag?Un tad, kad mēs devāmies mājup no uguņošanas 18. novembrī, ko Talsiem uzdāvināja uzņēmums vika wood es aizdomājos... Privāts uzņēmums uzdāvina savai pilsētai svētkus. Tikpat labi mēs varam teikt- nu kam viņam tas? Naudu nav kur likt? Un kam mums vispār kaut ko rotāt? Kam mums kaut ko svinēt? Nu kam tas viss?
Bet tad jau jēgas nav nekam. Vienīgais ko mēs šajā dzīvē varam darīt ir priecāties. Svinēt dzīvi. Svinēt ar garšu. Jo patiesībā jau it viss šajā pasaulē ir izgaistošs. Ja mēs nevaram likt brīnīties, priecāties, smieties, ja nevaram izkrāsot šo pasauli, tad jau dzīvi plosītu tikai skumjas un kari...
Un mēs katrs šo dzīvi krāsojam ar krāsām, kas mums dotas. Es to daru šādi. Kāds cits to dara audzinot bērnus, vēl kāds cits uzdāvinot patriotiskas sajūtas caur uguņošanu, vēl kāds salabojot kaimiņam datoru un beigās nenoplēst par to deviņas ādas un vēl un vēl, un vēl. Bezgalīgi. Tajā ir tā sāls. Tā dzīvošanās jēga. Pats galvenais- darīt to, ko sirds patiešām vēlas. Kaut vai tas ir mazs nieks, kaut tas aizņemtu tikai desmit minūtes tavā dienā. Izdari to, kas tev un taviem tuvajiem sagādā siltumu, smieklus, jēgu dzīvošanai.
***
Un mani rūķi tovakar ieguva citu jēgu. Man nevajag miljons cilvēkus, lai rastu prieku par to ko daru. Man vajag miljons smaidus no tiem cilvēkiem, kas to visu redz.
Skaisti pastrādājusi! :)
AtbildētDzēstUn,jā, tur Tev taisnība - mēs katrs šai dzīvē darām kaut ko, kas mums sagādā prieku un krāsojam savu ikdienu ar savām krāsām! :)