Nekāda lielā plastikas meistare no manis nekad nesanāks, ne man tā pacietība, ne gribēšana. Bet šad tad savam priekam es tomēr dažreiz kaut ko uzlipinu. Sava veida meditācija tā man ir. Tajās reizēs, kad kaut ko salipinu, es atpūšos ne tikai no visiem citiem, bet pati no sevis ar.Auskari ir mana vājība. Vienmēr viens pāris par maz :) Tāpēc visbiežāk arī top auskari. Ne tikai sev. Arī māsām un radu meitenēm.
Kad darināju šos trīs- zināju, ka tie būs manām māsām un brāļa sievai. Savās domās katru konkrēto pāri jau biju novēlējusi katrai no dāmām. Bet, tā kā nepaļāvos uz savu izjūtu, tad saliku visus auskarus katru savā kastītē, un liku izlozēt pašām. Viņas tieši tā arī izlozēja- katra tieši tos, ko veidojot biju domās jau katrai iedalījusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru