Bet esmu piedzīvousi divas reizes, kad laiks mainās man esot pie jūras. Un man nepatīk tā sajūta. Pirmo reizi tā bija Mērsragā, kad savilkās negaisa mākoņi un pirmo reizi man uznāca klaustrofobiskas bailes, ka debesis ar melnu mākoņu vāku aizvilksies ciet un nekad vairs neredzēšu sauli.
Otrā reize bija šopavasar, kad braucām Kolkas ragu ceturto reiz lūkot. Tik šoreiz nenāca negaiss. Šoreiz silto gaisu nomainīja auksta gaisa masas.
Iedomājieties sevi stāvam pašā Kolkas raga galā. No jūras puses nāk auksta un balta migla, bet līča puse ir saulaina, pamale zila un saulaina. Bet miglas vāli veļas aizvien tuvāk, aizvien mazāk var redzēt un liekas, ka tā pienāks tik tuvu, ka aprīs dzīvu. Liekas, ka tas nekad nebeigsies, ka baltums kļūs tik biezs kā piens un beigās es nespēšu ieraudzīt savus pirkstgalus, pazaudēšu šai miglā savus mīļos un neatradīšu ceļu mājup. Baltā ķenga saldē ausis un pirkstgalus. Pēc tikko baudītā siltuma, liekas, ka pasaulei pienācis filmās tik bieži skatītais gals, ka aukstums nāk tik strauji, ka stundas laikā atdzesēs mani tā, ka es nevarēšu pakustēties...
Iespējams, ka man vienkārši ir pārāk dzīva iztēle. Vienalga man nepatīk šīs straujās laika maiņas. Īpaši, ja nejūtu, ka esmu drošībā.
pa vidu es
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru