Jūlijs

  Jūlijs pamazām izdilst. Smaržojošās dienas kā margrietiņas ziedlapas birst neapturami un nepielūdzami. Ērkšķogas krūmos sprāgst pušu un pēdējie ķirši kā melnas pogas palikušas tikai augstākajos zaros putnu māgām. Zied kartupeļi un liepziediem jau augļi no ziediem izšķīlušies. Saules stari spoguļojas raibajos taureņu spārnos un paši taureņi dejo pļavās (Imants Ziedonis saka- pļava smejas taureņu smieklus). Sievas stiepj no dārziem gurķu spaiņus un vīrus gaida mājās ar kabaču pankūkām. Bet bērni vada savas suņu dienas spēlējot kariņus ar ābolu granātām un pīlādžu skrotīm.
  Vakara saule kā dzeltena laterna spīd, krāsojot sejā silto krāsu, un ir mazliet skumji- jūlija tūlīt vairs nebūs. Sienāži sisinās tikai atmiņās, un uz kājām lēks tikai atmiņu fotogrāfijās. Un, varbūt, kāda upene smaidīs uz kleitas stūra un teiks- re, es paliku pie tevis arī augustā.
Par vasaras viduci atgādinās elektrības vados iepinies pūķis. Nobrāzts ceļgals. Nepateikti vārdi, kas noglabāti citai reizei. Saulesbrilles. Izlauzts riteņa spieķis. Dzirkstoši smiekli. Kāda melodija veca. Pusdienas snauda. Siena smarža.
  Pavisam drīz jau augusta dzestrie rīti  sāks smaržot pēc rudens un dienas kā spurainas asteres būkšķēs ar ābolu smagumu.
  Un kaut es varētu apstādināt kaut vienu mazu mirklīti no tā visa. No šīm trīsdesmit un vienas paturēt tikai vienu.