"Un tādas kā Mārīte vai mana resnā māsīca Veronika to nav sapratušas. Es varu laimīga staigāt vienā zaļā blūzītē, bet viņas domā, ka mans laimes noslēpums ir šajā blūzītē, nevis tajā, ka mana vērtība nāk no iekšām. Un gadiem cilvēki tā domā. Viņi mani savos plauktiņos tur tā ir nolikuši- laimīgu, ar zaļu blūzīti mugurā, nezinot, ka blūzīte aizlienēta, neapjaušot, ka tas, ka esmu apmierināta ar dzīvi, neslēpjas tajā kankarā, bet gan dvēseles piepildījumā."
/G. Freimane -Kovaļčuka "Muļķe un mīlestība"/
sestdiena, 2012. gada 10. marts
piektdiena, 2012. gada 9. marts
Jāaplūr tas bērns!
Pretī mums tirgodamās ar un par visu pasauli nāca divas kundzes jau pieklājīgos omīšu gados. Viena balstījās uz divām nūjām (lai gan šķita, ka nūjošana ir tikai tāds aizbildinājums pārāk ziņkārīgajam degunam, iemesls, ar kura palīdzību var izpētīt visu kas nu interesē), otra, savukārt, bija iestājusies atbalstītāju grupā un balstīja pārinieci ar runāšanu. Protams, ka ceļā pagadījāmies mēs. Un tad no nūjotājas mutes izšāvās -"Jāaplūr tas bērns" . Es gan labprāt būtu gribējusi redzēt savu sejas izteiksmi, kas noteikti kādu sekundes simtdaļu bija komiska, taču tad, instinktu vadīta, apcirtu ratus uz otru pusi un bez sirdsapziņas pārmetumiem, neļaujot aplūrēt savu bērnu, aizbraucu. Ej, tantuk, aplūri savai kaimiņienei puķu dobi, govi kūtī, kāpostgalvu dārzā.
Atceros, kā mamma stāstīja kā mani pašu maziņu "aplūrēja" kāda cita mamma, kas apbrīnoja manu veselību vēl sūdzoties, ka viņas bērns pavisam vājš un slimīgs. Ar to aplūrēšanu arī pietika, lai es vairs neēstu. Kopš tā laika mamma vienmēr pret aplūrēšanu sprauda spraužamo adatu.
Vecā labā gudrība, kas ikdienā piemirsusies, būs gan tā jāizdara.
Vienmēr dariet tā, kā sirdsbalss jums liek. Vienmēr.
Vīramāte mani sauc par kaķeni, kas visu laiku ar vienu aci vaktē savu bērnu :)
ceturtdiena, 2012. gada 8. marts
Zilais Kalns
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas kaut ko iesākot darīt, tā aizraujas, ka vairs nedara to, kas liktu ātrāk sasniegt nosprausto mērķi, bet aizraujas ar tikko galvā ieskrējušo ideju. Esmu no tiem, kas stingri turas pie nodomātā, bez atkāpēm. Tāpēc reizes, kad esmu tā pa īstam aizrāvusies ir mazi svētki sev pašai. Tā sanāca ar šo te Zilo Kalnu. Krāsoju kasti un aizrāvos. Sanāca kalns. Tas nekas, ka neatbilst nevienam gleznošanas, zīmēšanas vai kādam citam principam, tas ir mans un viss. Uz to skatoties, tas man liek izfantazēt stāstu. Kā laba atslodze no ikdienas rūpēm, domām un nedomām. Kā meditācija.
pirmdiena, 2012. gada 5. marts
Simts Domu Vāze
ceturtdiena, 2012. gada 1. marts
Mīļspilvens
"Lūdzu, mazo Sienāz, tas tev. Uzšuvu tev sunīšus; suņ' tev taču patīk vairāk, nekā kaķi, vai ne?" Un mazais Sienāzs sapriecājies murka ķisenu un smaida. Tad paņem manu roku, pieliek pie spilvena un kustina tā, it kā es to šūtu. Tāds maziņš ķipars, bet jau ievērojis, ko un kā mamma darīja :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)