Tāda viegli kņudinoša sajūta un satraukums, kad saņem vēstuli vai sūtījumu pastā. Tā Jau ir vērtība, bet kad vēl kā pievienotā vērtība klāt nāk tik skaisti noformēta aploksne, tad sirds apmet kūleni un paliek tā silti un viegli. Tāpēc, ka atcerās, tāpēc, ka taustāma, nevis virtuāla.
Pirms gadiem desmit dzirdēju kādu stāstu, ka divas draudzenes dzīvojot vienā pilsētā esot sarakstījušās ar vēstulēm sūtot tās pa pastu. Uz jautājumu, ka var taču satikties un izrunāties atbilde esot bijusi apmēram tāda, ka vēstulē var pateikt daudz vairāk un to ko nevar izteikt skaļi vārdos. Vēstule kā pievienotā vērtība draudzībai. Draudzības apliecinājums.
Kad tu pēdējo reiz nosūtīji vēstuli, kartiņu vai atklātnīti? Varbūt, ka nemaz nevajag lielu iemeslu tam- ne dzimšanas dienu, ne kāzas. Dažreiz sirdi sasilda vārdi "Paldies, ka esi".
Samīļo arī tu kādu. Es jau samīļoju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru