To, ko Barons tipināja kājām vākdams dainas savam skapim, to ceļa gabalu tagad ar riteņiem nobrauc vellomaratonisti. Galapunkts ir Dundaga. Ar dziesmām, ar stāstiem, nu tā- pa smuko.
Teterovskis ir Foršais, to jau zin visi. Bet to, ka viņš tiešām ir forš, atraktīvs, smieklīgs un prot strādāt ar cilvēku pūli vienalga- vai dziedošu vai rūcošu, to var uzzināt tikai tad, kad esi klāt, esi iesaistījies tai visā. Sen nebiju tā labi izsmējusies. Paldies viņam.
Vēlāk mūsu Vairiņa izstāstīja, kur ņemt spēku. Bet es pastāstīšu ar lepnumu, ka sēdejām turpat Vairai un Imantam blakus. Un, kaut arī vairs Vaira nav mūsu prezidente, tā bijība un cieņa ir. Tātad sirdī prezidente man viņa ir un paliks. Un noteikti jau ne man vienai :)
Bet te nu gadījās tīri paparaci situācija- kas Imantam kabatā? Kāpēc Imantam kabatā vēstule? Un kas vēstulē rakstīts? Lai nu kā tur ar to vēstuli. Tikpat labi varētu pajautāt, kas manā somiņā. Visi esam cilvēki ar savu personīgo dzīvi. Un tādas lietas un situācijas tikai par to atgādina.
Kad mūsu mazais sienāzis nogura no raibās, skaļās skatuves, pārcēlāmies uz pašu tālāko estrādes stūri. Neapzināti un instinktīvi izrādās- uz to stūri, kur taču bērni sukā vaļā dancot un izklaidēties pa savam. Mūsējais jau vēl neskraida, esam uz starta līnijas, un noteikti, ka nākamājā pasākumā skatuves dēļi dabūs trūkties arī no mūsu ķepām (no celīšiem noteikti) ;)
Žēl jau, ka uznāca negaiss. Pārtrūka svētki, Pētersonu Ingus nepaspēja visas savas dziesmas nodziedāt... Bet nekas. Bija forši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru