Iedvesmotāja

    Viņa ir iedvesmotāja. Tuvākie jau zin, ka viņa iedvesmojusi mani uz daudzām lietām. Kāds laiks pagājis un atkal esmu iemācīta paskatīties  uz lietām no cita skatu punkta. Šoreiz uz sienām. Vienīgi es aprobežojos tikai ar savas mammas mājas sienu. Bet ar to arī pagaidām pietiks.
Viņas atrastās sienas variet apskatīt te un te, šķiet tas vēl arī nebija viss.


Bet savas es atrādīšu tagad

 

Nu lūk! Tagad paskatieties uz savām sienām :)

 

Un Dažreiz...

Un dažreiz man nolaižas rokas un liekas- nu kam man to visu? Kam to visu vajag?
Un tad, kad mēs devāmies mājup no uguņošanas 18. novembrī, ko Talsiem uzdāvināja uzņēmums vika wood es aizdomājos... Privāts uzņēmums uzdāvina savai pilsētai svētkus. Tikpat labi mēs varam teikt- nu kam viņam tas? Naudu nav kur likt? Un kam mums vispār kaut ko rotāt? Kam mums kaut ko svinēt? Nu kam tas viss?
 Bet tad jau jēgas nav nekam. Vienīgais ko mēs šajā dzīvē varam darīt ir priecāties. Svinēt dzīvi. Svinēt ar garšu. Jo patiesībā jau it viss šajā pasaulē ir izgaistošs. Ja mēs nevaram likt brīnīties, priecāties, smieties, ja nevaram izkrāsot šo pasauli, tad jau dzīvi plosītu tikai skumjas un kari...
Un mēs katrs šo dzīvi krāsojam ar krāsām, kas mums dotas. Es to daru šādi. Kāds cits to dara audzinot bērnus, vēl  kāds cits uzdāvinot patriotiskas sajūtas caur uguņošanu, vēl kāds salabojot kaimiņam datoru un beigās nenoplēst par to deviņas ādas un vēl un vēl, un vēl. Bezgalīgi. Tajā ir tā sāls. Tā dzīvošanās jēga. Pats galvenais- darīt to, ko sirds patiešām vēlas. Kaut vai tas ir mazs nieks, kaut tas aizņemtu tikai desmit minūtes tavā dienā. Izdari to, kas tev un taviem tuvajiem sagādā siltumu, smieklus, jēgu dzīvošanai.

***
Un mani rūķi tovakar ieguva citu jēgu. Man nevajag miljons cilvēkus, lai rastu prieku par to ko daru. Man vajag miljons smaidus no tiem cilvēkiem, kas to visu redz.

 

 

 

 

Ak, Eglīte

Saka, ka tūlīt, tūlīt un būšot sniegs. Jau rīt. Un tad vēl mazliet un pilsētās un pagastu laukumos sāks iemirdzēties egles. Tiks sagaidīta pirmā advente. Sāks skanēt ziemassvētku dziesmas un pasaule iegrims mazliet uzspēlētā labsirdībā. Vai atmodinātā. Un pavisam īsu mirkli, pirms paša svētvakara, ļaudis sasirgs ar dāvanu meklēšanas drudzi. Un tā tam visam ir jābūt. Tas ir mūsu laikmets. Un visos laikos ir izlecēji, kas šos drudžus neatbalsta, kas tam visam jau pieiet laicīgi. Manā slepenajā atvilktnē krājas mazas dāvanas jau no septembra. Bet šuju jau no janvāra.

Esmu beidzot spērusi vienu soli uz priekšu un aiznesu savus darbus uz veikalu. Tagad arī  Talsu Centrs veikalos "Una" un "Zaļā Krūze" ir nopērkami eglīšu un dāvanu dekori.

Tāpat arī mani darbi būs aplūkojami un pieejami Dundagā pilī ikgadējā izstādē. Un tā kā Talsu Centra veikali bija tāds spontāns solis, tad tagad man nākas to visu darīt no gala.

 

 

Bet ir o.k. Cilvēkam ir jādarbojas. Ideju galvā ir simtiem, bet visam nepietiek spēka un un pacietības. Un tad vēl tas nolāpītais slinkums. Ir jau dāmas, kas mani slavējot saka, ka rokas man zibot 24 stundas diennaktī, bet jāsaka, ka ne vella! Tik traki ar mani nav :)

 

Daudz Laimes Mana Latvija

 

Piņģerotlelles

Patiesībā šīs piņģerotlelles pie manis ieradās jau vēlu pavasarī. Re, vēl visām cepures galvā.
Viņām piestāvētu kāds zvejniekciemats, pavisam mazs ar priežu apaugušām kāpām. Viņām noteikti pieder laivas un pēcpusdienās tās palīdz lāpīt tīklus. Vienai no viņām visdrīzāk pieder suns. Uzticīgs. Gandrīz vilks. Vēl viņas prot spēlēt uz ģitāras un mazākā arī uz kokli.  Tādas vēju rūdītas un stipras meitenes.