Mūsdienās, kad tik ļoti polpulāri ir ēst pareizi un sabalansēti, spēcināt imunitāti ar baktērijām, bez kurām visa cilvēce līdz šim gadsimtam bija iztikusi, veicināt organisma attīrīšanu ar suliņām un vitaminčikiem, kur nu vēl sports un joga, un mūsu lieliskās ekspertu zināšanas par to kam ir laba aura un pozitīvā enerģija plūst aumaļām, un kam tā visa savukārt nav- ir liels prieks! Mēs pavēršam kara saukļus pret ē vielām un bioloģiski modificēto pārtiku (un par šo pārtiku savā ikdienā patiesībā apzinās retais, bāžot mutē tai pašā eļļā cepto) lasām grāmatas un apmeklējam seminārus par garīgo attīrīšanos. Ir liels prieks un reizē skumji. Jo gaļas kults tiek turpināts kā līdz šim un vitamīnu tēma prasa veselu atkāpi te tā. Patiesībā gaļu jau no laika gala neesmu uzskatījusi par dzīvības un nāves jautājumu. Un nav man trīcējušas rokas, ja neesmu dabūjusi savu ikdienas devu gaļas. Nē, es neesmu veģetāriete, ir reizes, kad no gaļas neatsakos.
Kāds paziņa, kurš ir veģetārietis, saklausījās, ka piekopjot veģetāru dzīvesveidu, organismā akūti trūkstot dzelzs. Tā nu papildus (ak, uztura bagātinātāju magnāti ko mēs bez jums!) dzēra tabletes ar dzelzi. Pēc neeilga laika attapās slimnīcā ar aknu problēmām, ko bija izraisījis pārlieku daudz esošais dzelzs organismā. Kam taisnība? Organismam, kas sadumpojās, vai visiem tiem, kas mums ikdienu stāsta, ka bez gaļas nomirsim? Un kā ar enerģiju, kas nāk no nokautā lopa? Par apstākļiem taču zinām visi, kādos šie lopi aug. Nu nespriņģo viņi pa zaļām pļavām un neēd to veselīgāko. Redz! Cilvēku aurās un eneģijās esam speciālisti, bet rijam gaļu bez pārdomām un jebkādas filozofijas.
Nobeigumā- nesen biju kādā tusiņā, tur mammas kādā sarunā ar sašutumu viena otra stāstīja, ka viņu bērni neēdot gaļu. Neēdot un viss, ja nu retu reizi...pie sevis nodomāju- Un ļoti labi, ka neēd. Galu galā mums vajadzētu vairāk paļauties uz bērniem, jo bērni vadās no saviem instinktiem, un tie kā zināms ir veidojušies miljoniem gadu gaitā.
Uz visu šo savādāk paskatīties atļāva A. Karra grāmata "Kā viegli nomest lieko svaru". Varbūt, ka der tev ar.
Manas šī gada rozes vēl pirms izcepšanas
Te jau gatavas un liekamas ausīs. Ar šiem auskariem tagad rotājas mana senā romantiskā Liepājas kursabiedrene un draudzene :)
Pirms vasaras saulgriežiem tapa mans pirmais nopietnais meistarojums ar pērlītēm. Sūnas aug uz ziemeļiem :)
Mūsdienās, kad tik ļoti polpulāri ir ēst pareizi un sabalansēti, spēcināt imunitāti ar baktērijām, bez kurām visa cilvēce līdz šim gadsimtam bija iztikusi, veicināt organisma attīrīšanu ar suliņām un vitaminčikiem, kur nu vēl sports un joga, un mūsu lieliskās ekspertu zināšanas par to kam ir laba aura un pozitīvā enerģija plūst aumaļām, un kam tā visa savukārt nav- ir liels prieks! Mēs pavēršam kara saukļus pret ē vielām un bioloģiski modificēto pārtiku (un par šo pārtiku savā ikdienā patiesībā apzinās retais, bāžot mutē tai pašā eļļā cepto) lasām grāmatas un apmeklējam seminārus par garīgo attīrīšanos. Ir liels prieks un reizē skumji. Jo gaļas kults tiek turpināts kā līdz šim un vitamīnu tēma prasa veselu atkāpi te tā. Patiesībā gaļu jau no laika gala neesmu uzskatījusi par dzīvības un nāves jautājumu. Un nav man trīcējušas rokas, ja neesmu dabūjusi savu ikdienas devu gaļas. Nē, es neesmu veģetāriete, ir reizes, kad no gaļas neatsakos. 
Atceries, kā sporta stundās lika visiem nostāties uz līnijas un līdzināties pēc pirmā? Eh...ir cilvēki, kas tā arī šo līdzināšanos turpina visu dzīvi. Pirmajam. Līderim. Lielākajam. Bija taču tā, ka klasē allaž tika piešķirti tituli- garākais, īsākais, gudrākais, divniekkaralis utt. Vai nav tā, ka ar šiem tituliem turpinam dzīvot arī visu turpmāko dzīvi? Cenšoties līdzināties- gudrākajam, labākajam, pirmajam. Akli pieņemot normas sākot ar to, ko velkam mugurā un beidzot ar to, ko liekam uz galda. Vai nav muļķīgi? Līdzināties. Izlīdzināties ar Pirmo. Ar Līderi. Bet kāpēc nemeklēt sevi? Savu identitāti? Ielikt no sevis it visā ko dara vai nedara?