Tie Vecie Laiki

Mūsdienās dažām lietām tik ļoti ātri pienāk vecie laiki! Tu pat lāgā neesi vēl to lietu nopircis, atmakājis, bet pienāk rītdiena un tā jau ir veca. Tas pats vecais stāsts par telefonu bez vada, kas bija sapnis, šodien pat ar pogām- tie jau ir vecie laiki. Es, protams, priecājos par savu telefonu, kas klausa maniem glāstiem.
Atcerieties pasakas par kaķiem, kas murrāja uz vai pie mūrīša? Vēl tagad prātā stāv ainas no multfilmas par sūnu ciema zēniem, kur blatajās mājās kaķis tik omulīgi ar dzijas kamolu rotaļājas. Idille. Mūsdienās kaķi noteikti vairs nespēlējas ar dzijas kamolīšiem. Vismaz mana kaķene noteikti nē. Tagad viņiem ir savi specializētie veikali ar tik lielu klāstu dažāda veida rotaļlietām, ka ir stipri jāiejūtas sava kaķa ādā un raksturā, lai trāpītu uz īsto. Vienu tādu atnesu mājās- varu spēlēties pati. Nākamreiz tad lai pati iet uz veikalu.
Un te nu stāsts par tiem vecajiem laikiem- par to mūrīti un murrājošo kaķi. Cik kaķiem tad vairs ir to silto mūrīšu? Maniem mammas kaķiem ir. Bet manam kaķim par mūrīti kalpo stacionārais dators. Mūslaiku mūrītis, kas vēl pēc gadiem desmit būs krietni vecie laiki.
P.s. Diez ko ērts jau nav, ja iemieg tādā dziļākā miegā. Divas reizes Magone ir nogāzusies...

Tapetes

 
Jaunais gads iesākās ar biedinošu klusumu un mieru. Jūs jau zināt- pirms vētras putni apklust un lapas nečab. Tā arī man te. Atnāca pārsteigums un jāmaina sadzīves iekārta. Šoreiz dzīvokļa veidā. Patiesībā es mazliet arī gaidu šo pārmaiņu brīdi.

Tā nu esmu pārmaiņu ieskauta un apņemta un sakārojās nomainīt tapetes arī šeit. Lai būtu pēc pilnas programmas.

Tagad tupēšu zem sava lietussarga, spēlēšos, un gaidīšu jūs ciemos kā parasti.

Mūsu Kolekcionārs

"Tu zin kā es iesāku krāt tās šķiltavas?"- vīratēvs noprasa,- "Kad braucu ar autoveikalu sāku tukšajos režģos likt tukšās šķiltavas..."

Tā nu ir aizkrājies līdz četrarpus simtiem.

 

Un vismaz simtam viņš zin stāstu kā šīs ugunsmašīnītes līdz viņam nokļuvušas, kas atvedis, pret ko iemainījis...

 

Tagad ir tādi ciemiņi, kas ciemakukuļa vietā atved dažādus neredzētus eksemplārus.

 

Leišmalē mūsu kaimiņbrāļiem ir tāds foršs mazs veikaliņš, ģitāras tur ir, un visādas citādas hipsteru padarīšanas. Tur arī šķiltavu skapis. Acis griežas otrādi un nevar vien izvēlēties kādu šoreiz eksemplāru aizvest. Pēdējās, ko mēs aizvedām bija lūpukrāsa.
 

 Trīs arpus kurpju kastes. Vajagot skapi, tā, lai var tā smuki sakārtot un interesentiem izrādīt.
 

 

Kādu vakaru mēs servējām galdu. Pa zortēm.

 * * *
Un te daži interesantākie eksemplāri

 

Ex Libris

 
Vienmēr, kad satieku savā ceļā jaunu grāmatzīmi, un piedevām vēl tādu, kas ir tik traki smuka, ka garām nevar paiet, stāstu sev mūžseno pasaciņu, ka nav ko grāmatzīmes pirkt, ja grāmatas pēdējos gados tik maz sanāk izlasīt.

 

 

 
Šobrīd esmu piefiksējusi, ka nu jau manā īpašumā ir četras skaistules. Un, ja kaut kas ļoti patīk, tad varbūt nevajag liegt sev to mazo prieku. Turklāt- ne jau tikai nopirkt man patīk. Man patīk tās arī uzšūt.

Cilvēkam taču patīk krāt, vieni krāj medaļas, citi krāj šķiltavas. Atceraties tos gadus, kad vai nu jūs, vai kāds draugs vai paziņa garāža vai šķūnītī krāja alus skārdenes? Tad jau kolekcionēt grāmatzīmes nav nemaz tik amorāla padarīšana :D

 

 

Un vispār no cik vienībām sākas tādas īstas kolekcijas? Jeb tas atkarīgs no priekšmetu ekskluzivitātes?

 

Par pēdējo milzīgs paldies manai Kitijai. Šī nu reiz bija tā, kas man pamudināja aizdomāties par šo tēmu.
Apsolu kaut kad pastāstīt vēl par dažiem kolekcionāriem, kas ir nonākuši manā redzeslokā.
 

Ruds Sveiciens Zilās Zeķītēs