Kad vēl dzīvojām vīra vecāku mājā pie mūsu istabas loga mājas čurkstes atlidoja, pateica- tā, tagad mēs te dzīvosimies, un uzcēla sev mājas. Čurkstes esot tādi ģimeniski putniņi, kas līdzīgi bezdelīgām, tikai manuprāt- mazliet mīlīgāki par šerpajiem lietus barometriem. Kad mums pieteicās pašiem mazs putnēns nolēmām, ka ir laiks meklēt savu ligzdu, ar saviem likumiem, noteikumiem, tradīcijām un vienkārši neatkarīgu dzīvošanos. Bet čurkstes tur palika. Šovasar aizbraucot ikreiz aizgāju ar šīm pačurkstēt. Re- tomēr tās mājas nepalika bez savas čurkstiņas.Rudeņos čurkstes lido prom- tur, kur siltāks. Un te nu man bija jāpasmaida- Čurkstiņa te nav čurkstinājusies tik ilgi- laikam jau līdzi čurkstēm uz siltām zemēm siltumu meklēt būs devusies :)
Bet ne, tepat vien i. Tikai tā klusiņām čubinās, sildās pēdējā rudens saulītē, un nedaudz gaida lietu- jo, kas nu tas par novembri, bez neviena lietus mākonīša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru