Kaimiņš

Varim kaimiņsuns pa nakti plosa siltumnīcu. Lai silto būdu suns galīgi nonoplosītu no zemes virsas, Varis izdomāja nakti pārlaist siltumnīcā. Aiznesa gultu un čučēja tur tā. Jautājums- Varis grib saglabāt labas attiecības ar kaimiņu? Vai Varis uzskata, ka tas ir jautājums, kas jārisina starp viņu un suni un nevis viņu un suņa saimnieku? ...Interesanti būtu uzzināt kā konflikts ir atrisinājies :)

Dundaga. Svētki.

To, ko Barons tipināja kājām vākdams dainas savam skapim, to ceļa gabalu tagad ar riteņiem nobrauc vellomaratonisti. Galapunkts ir Dundaga. Ar dziesmām, ar stāstiem, nu tā- pa smuko.

Teterovskis ir Foršais, to jau zin visi. Bet to, ka viņš tiešām ir forš, atraktīvs, smieklīgs un prot strādāt ar cilvēku pūli vienalga- vai dziedošu vai rūcošu, to var uzzināt tikai tad, kad esi klāt, esi iesaistījies tai visā. Sen nebiju tā labi izsmējusies. Paldies viņam.





Vēlāk mūsu Vairiņa izstāstīja, kur ņemt spēku.
Bet es pastāstīšu ar lepnumu, ka sēdejām turpat Vairai un Imantam blakus. Un, kaut arī vairs Vaira nav mūsu prezidente, tā bijība un cieņa ir. Tātad sirdī prezidente man viņa ir un paliks. Un noteikti jau ne man vienai :)

Atzīšos, ka dzelteno presi nelasu. Tiešām nē. Ir pat situācijas bijušas, kad jūtos kā no mēness nogāzusies. Visi to zin, bet es nē :)
Bet te nu gadījās tīri paparaci situācija- kas Imantam kabatā? Kāpēc Imantam kabatā vēstule? Un kas vēstulē rakstīts?  Lai nu kā tur ar to vēstuli. Tikpat labi varētu pajautāt, kas manā somiņā. Visi esam cilvēki ar savu personīgo dzīvi. Un tādas lietas un situācijas tikai par to atgādina.


Kad mūsu mazais sienāzis nogura no raibās, skaļās skatuves,  pārcēlāmies uz pašu tālāko estrādes stūri. Neapzināti un instinktīvi izrādās- uz to stūri, kur taču bērni sukā vaļā dancot un izklaidēties pa savam. Mūsējais jau vēl neskraida, esam uz starta līnijas, un noteikti, ka nākamājā pasākumā skatuves dēļi dabūs trūkties arī no mūsu ķepām (no celīšiem noteikti)  ;)



Žēl jau, ka uznāca negaiss. Pārtrūka svētki, Pētersonu Ingus nepaspēja visas savas dziesmas nodziedāt... Bet nekas. Bija forši.

Rūtas Rozes Gumijnieki

Godīgā feja.

Pagājušajā ziemā savā dienasgrāmatā draugospunktselvē rakstīju, ka nu nav mans vārds tik populārs, lai ar to rotātos kāda filmas vai grāmatas  varone. Tāpat arī  saloni, veikali, konfektes un kūkas manu vārdu nav izpelnījušās. Sadzīvoju ar šo faktu. Ko tur daudz. Galu galā manam pseido vārdam Rūtai gan ir sava baltmaize. Ar to arī ir pietiekami.
Dažas dienas atpakaļ saņēmu sūtījumu no draudzenes. (Paldies, Saulīt!) Še ku reku! Grāmata! Un mans vārds ir ticis galvenajai grāmatas varonei! Parasti jau manu vārdu saista ar uguni kā Ziedoņa krāsainajās pasakās- Guntiņa- Ugunsmeitiņa. A te Godīgā :D Svēta patiesība jau tā ir, ka cenšos būt godīga, bet, ka tas tā izskatās arī no malas, nebiju aizdomājusies. Un, ja jau kāds tā raksta, tad jau zina ko raksta :D
Izskatās, ka mans vārds der, lai bērniem pasakas stāstītu. Līdz pieaugušo mantām un lietām tikusi neesmu.
Paskat, paskat- tikko vēl dīca, ka šai viņas vārds nekur nefigurē, bet kad vismaz kaut kur parādās, atkal nav labi! =D
Ak, sieviete!

Zemenes. Un Tēja.

Vēl var paspēt. Meža zemeņu tēja. Aromāts ģībina.

A parasti bija tā. Iepriekšējos gadus mazu buntīti salasīju, sažāvēju. Ziemā kārumam. Tik tad, kad tā ziema pienāca par tēju bija aizmirsts. Tā nu sakaltušās ogas līdz tējas krūzei netika. A šogad savādāk. Pa taisno no meža krūzē iekšā.