pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris

Uz Marsa

Ziņa, ka uz Marsa nosēdnāts Zemes robots "Curiosity" noteikti ir jau apskrējusi ikviena ausi un aci un tas jau kādu laiciņu vairs nav nekāds jaunums. Taču jaunums man bija kāds rakstnieks ar savu grāmatu, proti, Rejs Bredberijs "Marsiešu Hronikas". Jāsaka, ka grāmatu sāku lasīt ar diezgan lielu skepsi, jo grāmata sarakstīta 1950. gadā, bet notikumi grāmatā tiek aprakstīti laikaposmā no 1999.-2026. gadam. Šaubījos vai grāmatā nebūs par daudz novecojušu lietu, jo 50-tajos ne prātā nevarēja ienākt, cik tālu jau būs attīstījusies zinātne. Taču jāsaka, ka neskaitot telefonus mani nekas cits grāmatā netraucēja un hronikas baudīju ar interesi.
Ir jau pagājis mēnesis, kopš lasīju grāmatu, taču fantāzijas un humora pēcgarša ir joprojām, un ik pa laikam atceros grāmatas stāstus un notikumus.
Un vienu varu pateikt pavisam droši, ja "Curiosity" atradīs kaut ko, kas zinātniekiem un pētniekiem nebūs pa prātam, tad man gribēsies pateikt - "Ja jums nepatīk Marss tāds, kāds tas ir, tad brauciet labāk atpakaļ uz Zemi!"
:)

 

sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Ar Taureni

Ja vienā mājā dzīvo vairāk par vienu saimnieci, tad vajag ļoti lielu adatu spilventiņu, kur saspraust daudzās simtstūkstoš adatas.
Tāpēc, kamēr vasarā baudījām atvaļinājumu pie mammas, kādā brīvākā brītiņā uztapināju adatu trauku.
 
 
 
 

piektdiena, 2012. gada 12. oktobris

Puķes Ausīm

 
 
 

Šie visi tapa jau vasarā, bet savu skaistumu nav zaudējuši arī rudenī.

                                                        

Divi dažādi izmēri.


 

pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris

Ar Ordeni Pie Krūts




Dažreiz visa tā sāls slēpjas vienkāršībā. Cakas atstājot otrajā plānā un pompozitātei.

trešdiena, 2012. gada 3. oktobris

Rudais

Rudens drēgnums lien pa visām šķirbām istabā. Ielien skapī, izslidojas pa paklāju uz tā atstājot pelēkas pēdas, ielīp kaktā un uzglūn kā kaķis pelei. Lien aiz apkakles un saldē kāju pirksus. Un vienīgais veids kā priecāties par rudo ir uzvārīt karstu tēju ietīties segā un klaiņot pa interneta dzīlēm. Un gaidīt siltumu radiatorā. Un cerēt, ka tā sāpīte kaklā nepārvērtīsies par milzu bubuli vārdā angīna.
Cik labi, ka mums abiem ar mazo sienāz ir mīļu roku adītas zeķes. Novēlu visiem tādas :)