Trīs gadus atpakaļ mans Dārgais man piesējas, ka man vajagot taisīt savu blogu. Doma bija, ka man ir trīs lielas klades pierakstītas ar dzeju un to tad blogā publicēt. Bet tājā laikā tā ideja mani tā īsti nepavilka. Veselu gadu es šo domu domāju un 2011. gada 25. aprīļa rītā es pieņēmu lēmumu pamēģināt. Pamēģināt interneta vidē ierīkot savu mazo istabiņu. Domāju- ja aizraus, tad aizraus, ja ne, tad vismaz mēģinājusi būšu. Vakarā sagaidījusi mājās no darba savu draugu, kā kaķis pieglaudos un nomurrrāju, ka esmu nolēmusi pamēģināt. Lai tad nu nāk un ierāda man kā tas viss notiek. Un iesākumā mani pat vairāk aizrāva šī ķēķa puse- visa organizēšana, domāšana ko te vajag, ko nē. Dzejas gan te tā pamaz. Beigu beigās šis necilais kambarītis atspoguļo to, ko ar rokām uztapinu, nevis ar prātu. Šo visu es daru sevis dēļ. Ne lai izrādītos, bet lai ir kā pamudinājums darboties, nevis ieslīgt televizora ēnā un pārvērsties par burkšķošu un mūžam neapmierinātu dāmīti.
Tāpēc visiem, kas te ienāk, sava emuāra divu gadu jubilejā, novēlu turpināt iedvesmoties, darboties un nepārvērsties par, kā Kni saka - Bubinatoriem.
Priekā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru