Draugs

     Kad man pajautāja uz kurieni es vēlētos aizbraukt, man ilgi jādomā nebija. Gribēju tikt prom no civilizācijas. Prom no meliem, liekulības, savtīguma. Nē, es to ne par visiem un visu, bet pēdējā laikā dažas instances mani izvedušas.
  Tāpēc es gribēju prom. Uz mežu. Pie zirgiem.
  Ceļa kilometri līdz Engures ezeram mērķtiecīgi ruka mazumā, bet mans prāts zīmēja satikšanās ainu. Ainu, kurā gribējās sajust dzīvnieku. Viņa patiesumu. Viņa ticību lietu kārtībai.
  Dažreiz vēlmes piepildās itin ātri un tādā izpildījumā, ka par maz nesanāk.

 

 

   Sirds mazliet trīcēja satiekot savvaļas baru bez elektriskiem ganiem, žogiem un norobežojumiem.(Jā, mēs paši informācijas trūkuma dēļ gan iegājām dziļāk, nekā drīkst! Jūs tā nedariet!)
  Nebija paredzēts satikt šos dzīvniekus šādā izpildījumā.
Sirds mazliet trīcēja, kad viss bars mūs ielenca savā barā. Apostīja. Nē, nekā garšīga mums diemžēl nebija. Tā nu mūs iztestējuši, visi  aizgāja savu ceļu. Taču viens pēkšņi apstājās.

    Sagaidīja mūs un plecu pie pleca kādu gabaliņu mūsu dzīves sakrustojās.

   Mēs pie šiem zirgiem atbraucam nu jau kādu sesto vai septīto gadu. Un man nav ne jausmas, cik daudz tāds zirgs atceras un patur prātā. Taču man pie viņiem patīk. Viņi ir mani draugi.

Kukainīt, re kā saule spīd!

   Vēl viena daļiņa no aisberga. Kukaiņi sāka mosties uz Lieldienu laiku. Nu jau liela daļa salidojuši pie saimniekiem un veikalā "Una".
Šopavasar esmu mācījusies jaunas tehnikas, metusi pati sev izaicinājumu un esmu diezgan apmierināta ar sasniegto.
Tāds nu ir mans pavasaris šogad. Skaists, vai ne?

Utiņas

    Ciu, čiu pavasarī. Zinu. Slinkums te saimniekot. Bet man patīk Gundegas Repšes rakstītais kādā grāmatā, proti- "kas patika un bija sirds kauciens vakar, nevar būt tieši tāds pats šodien. Viss plūst un mainās".  Tāpat ar to rakstīšanu. Ir brīži, kad vajag no sevis norakstīt daudz, un, ir periodi, kad klusēt patīk. Vērot patīk. Nerunāt patīk. Klausīties patīk.
Bet re, kas sadarīts! Maza aisberga daļiņa. Lielums bija Lieldienās. Par to citā rakstā.
Utiņas pie sava vārda tika ne tādēļ, ka mazas kā utes. Mammai ir suņu meitene, kas tika pie vārda pateicoties tam, ka man patika kāda vācu aktrise, kas nēsāja šo vārdu. Beigās suņu meitene nav diez ko padevusies augumā un miesās un tāda maza ute vien ir. Un tāpēc, ka Ute ir tik liela cik ir, tad pateicoties viņai arī manas mazās leļļu brošiņas tika pie vārda.
Visas ir atrodamas veikalā Talsos "Talsu Centrā" veikalā "Una".

Putniem Pilni Pagalmi

 Manā pagalmā šoziem zīlīšu bari. Uz dillēm, uz ogām, uz ziediem. 

Visi pārējie gan izmēros lielāki par zīlītēm. Ar domu, ka Ziemassvētku eglītei, bet domas lidojums var mainīt kursu pēc katra paša ieskatiem. 

Angļu Rozes. Un Kūkas

Kādu dienu, ar meitenēm rokoties pa otrreiz lietojamo apģērbu kaudzēm, uzdūros kolosālai blūzei. Tur pat divu domu nebija, kas ar šo blūzi jādara. Jāpārvērš!
Manas smalkās Angļu Rozes. Kuras malko tēju un piekož sviesta cepumiņu vēlā pēcpusdienā.

Un kūkas. Simtprocentīgi diētiskas. Pašas mazākās jaunkundzītes pat notic uz brīdi, ka īstas :)