Balons

 

 

 Piezīmēm.

Viņa. Elīna.

Viss iesākās ar Māru. Bet, tā kā Māra augumā nepadevusies, tad drīz vien mūsmājās ienāca Elīna. Skaista brunete ar piemērotu augumu, kurai es varētu šad tad kādā brīvbrīdī uztapināt kādu apģērba gabalu. Tā kā Elīna ieradās pavasarī un tad vēl bija auksts, viņai kā pirmais tapa mētelis. Tad šalle, cepure un biezas zeķes.
Elīna diezgan ilgi nosēdēja bez vārda, kā viena no Bratz lellēm- Jade. Rudens jau klusiņām klauvē aiz loga, beidzot ir atradies īstais vārds, un beidzot varu atrādīt savu lelli arī te.

Augusts

Bērnības Aina VII

Žurka
Kad es biju pavisam, pavisam maziņa, nu tik maziņa kā piņģerots, un mēs vēl nebijām pārcēlušies uz laukiem, dzīvojām pilsētā, dzīvoklī.  Es nekad savā dzīvē nebiju redzējusi ne peli, ne žurku. Bet man labi strādāja fantāzija. Tā vienu dienu, es mazais piņģerots noklausos lielo sarunu, ka aiz skapja laikam ieperinājusies žurka. Tad un tad manīts, ka skrapst un vēl kas tur.  Un tad mana fantāzija uzzīmē man žurku- pusmetru gara, bez astes, plika un krunkaina pelēkrozā ar pagariem sariem. Ausis mazas mazītiņas, uzkrupis deguns, melns. Tāda bija mana baisā žurka, no kuras man bija ellīgi bail. Un es vairs nevarēju ieiet istabā kurā mitinājāmies. Man bija bail kāp uz grīdas, jo man likās, ka žurka man uzriez hams! un kāja nost. Es vienmēr atvēru durvis, koridorā ieskrējos un biju izrēķinājusi, ka ar vienu atspērienu varu ielekt pa taisno gultā, kur esmu drošībā. Kā tas viss beidzās es neatceros. Tik zinu, ka vēl tagad, mana fantāzija ir spējīga ko tādu uzburt, tāpēc guļot vienmēr kājas ietinu segā un pāri gultas malai nekarinu. Kas to zin ar tādām žurkām.

Bērnības Aina VI

Rati
Kad es biju maziņa man patika spēlēties ar lellēm. Vispār- patīk vēl joprojām. Lelles būs mana vājība visu dzīvi. Laikam.
Nu, lūk! Un gribējās ratiņus,  tos, kuros lelli pavizināt. Vairs neatminos, kur palika lellēm domātie, bet uz trepi stāvēja lielie rati, ar kuriem mazā māsa vairs nebraukāja. Bet rati bija piekrāmēti ar tādām divkilogramīgām minerālmēslu pakām. Vajadzēja kaut ko izdomāt ar tām pakām, lai varētu tikt pie ratiem. Un ko es, mazais dumjais bē'ns izdomāju? Es neizdomāju, ka var vienkārši sakraut blakus ratiem. Izdomāju, ka tos minerālmēslus uzbēršu uz mauriņa. Domāju visi priecāsies, ka zālītei baltie graudiņi tiks.
Staigā vecāmamma ar mammu- un brīnās- va' ta' krusa būtu bijusi un iekšā sēdot nebūtu manījušas, vai? Skat, bet nē, tie tak minerālmēsli. Nu kā tad! Meitēns apmēslojis zālienu nu laimīgs lelles vizina.