Rozes Rozes Rozes

Dažreiz, kad skatos uz kādu savu vecāku darbu, brīnos- kur man tajā laikā varēja būt tik daudz pacietības? Un tā ir katrreiz no jauna. Paies kāds laiks un šobrīd izšūtos darbus uzlūkošu ar to pašu skatienu- vai to tiešām taisīju es?

Vai es otrreiz taisītu tik daudz rozes? Nezinu. Ja jā, tad tam vajadzētu traki daudz pacietības sakrāt, jo otrreiz to darot es gribētu izdarīt vēl nedaudz rūpīgāk.

Pirms Atnāca Ziema - Ziemiņa

 

 

 

 

 

 

 

 

  

Šorīt Atcerējos Kādu Stāstu

Šorīt atcerējos kādu stāstu. Tas notika agrā pavasarī, kad tikko kokiem lapas saplaukušas, bet zeme vēl nav sasilusi tik ļoti, lai uz tās sēdētu. Še ku reku mums sanāca uzrīkot tusiņu ar pasēdēšanu pie ezera. Kam desiņas, kam māršmalovi, smiekli, jautrība, pasēdēšana uz auksta akmens...un te nu bija- Tusiņš! Pasēdēšana! Slimnīcā. Vienmēr esmu gudri visiem aizrādījusi- nesēdi uz aukstiem akmeņiem, trepēm utt. Bet ko daru pati? Pasēžu uz akmeņa un apsaldēju nervu. Sāpes mīļie ir neizturamas. Vājprātīgas.

 

Un te nu mans stāsts. Esmu jau atguvusies no visa tā trakā murga un jau gulšņāju pa palātiņu un gaidu dakteri ar ziņām, ka nu jau varu doties mājās.
 Atnāk daktere. Nostāda taisni, nopēta, izcilā kājas augšā lejā, liek pastaigāt. Un pēkšņi izsper- nu ko tas dod, ka tāda slaida, bet šķība! Es neapvainojos, es pasmaidīju ūsā. No daktera dzirdēt ko tādu- laikam jau ētika un pieklājība ne vienmēr iet roku rokā ar labām zināšanām kādā nozarē. Gribējās jau pateikt- diez cik taisna jūs būtu, ja trīs gadus jums būtu bijis jāklibo ar nodilušu gūžas kaulu? Un ko jūs ar mani būtu darījuši, ja es svērtu kilogramus nu, piemēram, astoņdesmit, un sāpošu, savilktu nervu?
Nesaldējieties arī rudenī :)

Pilsētas Tekstils

 

 

 

 

 

 

 

  

Ideja

Ilgi domāju uz kādām nagliņām lai sakarina visas krelles. Romantiski, protams, ir lādīte, ja vien tajā ikreiz paviesojoties, nerastos neizpiņķerējams bardaks. Un kādu vakaru man iešāvās galvā pavisam vienkārša doma.

Ņēmu nokrāsoju koka līstiņu, apzīmēju ar mazām vienkāršām puķītēm un nolakoju. Nākošajā dienā nopirku mazus skrūvējamus āķīšus, un ar vīrieša gādīgo roku palīdzību uzmeistrojām šo uzparikti. Vienkārši, skaisti un parocīgi.