Četras Puķes Pļavā Zied

 Četras meitenes šovasar smaidīs diktāk par citām :)

 

 

Par Vienu Puķi Vairāk

Tā nu reiz, cilvēks plāno, domā, cer, bet laiks un notikumi sagriež visu kājām gaisā. Viens skaists vasaras mēnesis ir pavadīts nejēdzīgi slimojot. Plāni izjaukti. Eh...

Mēģinu atgriezties ierastajās sliedēs. Rīt braukšu ciemos. Ar lelli.

Dadzīši

Tad nu laipni lūgti uz virtuālo sālsmaizi!

 Šī te bilde uzņemta 2013. gada maijā. Iekšiņas divus gadus slāpušas pēc zemes. Te nu sēžam. Saulriets. Un saimnieki paši savam zemes pleķītim.

 Te nu vietā tas vecvecais teiciens, ka dienu no dienas nekas nemainās, bet paiet laiks un tu redzi, ka viss ir citādāk...
2016. gads.

Tā kā fotogrāfija ir pietiekami daiļrunīga, tad noslēgumam tikai vēl pieklabināšu Cicerona teiktus vārdus, angliski gan "If you have a garden and a library, you have everything you need".

If you have a garden and a library, you have everything you need. Marcus Tullius Cicero
Read more at: http://www.brainyquote.com/quotes/quotes/m/marcustull104340.html

Draugs

     Kad man pajautāja uz kurieni es vēlētos aizbraukt, man ilgi jādomā nebija. Gribēju tikt prom no civilizācijas. Prom no meliem, liekulības, savtīguma. Nē, es to ne par visiem un visu, bet pēdējā laikā dažas instances mani izvedušas.
  Tāpēc es gribēju prom. Uz mežu. Pie zirgiem.
  Ceļa kilometri līdz Engures ezeram mērķtiecīgi ruka mazumā, bet mans prāts zīmēja satikšanās ainu. Ainu, kurā gribējās sajust dzīvnieku. Viņa patiesumu. Viņa ticību lietu kārtībai.
  Dažreiz vēlmes piepildās itin ātri un tādā izpildījumā, ka par maz nesanāk.

 

 

   Sirds mazliet trīcēja satiekot savvaļas baru bez elektriskiem ganiem, žogiem un norobežojumiem.(Jā, mēs paši informācijas trūkuma dēļ gan iegājām dziļāk, nekā drīkst! Jūs tā nedariet!)
  Nebija paredzēts satikt šos dzīvniekus šādā izpildījumā.
Sirds mazliet trīcēja, kad viss bars mūs ielenca savā barā. Apostīja. Nē, nekā garšīga mums diemžēl nebija. Tā nu mūs iztestējuši, visi  aizgāja savu ceļu. Taču viens pēkšņi apstājās.

    Sagaidīja mūs un plecu pie pleca kādu gabaliņu mūsu dzīves sakrustojās.

   Mēs pie šiem zirgiem atbraucam nu jau kādu sesto vai septīto gadu. Un man nav ne jausmas, cik daudz tāds zirgs atceras un patur prātā. Taču man pie viņiem patīk. Viņi ir mani draugi.

Kukainīt, re kā saule spīd!

   Vēl viena daļiņa no aisberga. Kukaiņi sāka mosties uz Lieldienu laiku. Nu jau liela daļa salidojuši pie saimniekiem un veikalā "Una".
Šopavasar esmu mācījusies jaunas tehnikas, metusi pati sev izaicinājumu un esmu diezgan apmierināta ar sasniegto.
Tāds nu ir mans pavasaris šogad. Skaists, vai ne?