Kad es biju pavisam, pavisam maziņa, nu tik maziņa kā piņģerots, un mēs vēl nebijām pārcēlušies uz laukiem, dzīvojām pilsētā, dzīvoklī. Es nekad savā dzīvē nebiju redzējusi ne peli, ne žurku. Bet man labi strādāja fantāzija. Tā vienu dienu, es mazais piņģerots noklausos lielo sarunu, ka aiz skapja laikam ieperinājusies žurka. Tad un tad manīts, ka skrapst un vēl kas tur. Un tad mana fantāzija uzzīmē man žurku- pusmetru gara, bez astes, plika un krunkaina pelēkrozā ar pagariem sariem. Ausis mazas mazītiņas, uzkrupis deguns, melns. Tāda bija mana baisā žurka, no kuras man bija ellīgi bail. Un es vairs nevarēju ieiet istabā kurā mitinājāmies. Man bija bail kāp uz grīdas, jo man likās, ka žurka man uzriez hams! un kāja nost. Es vienmēr atvēru durvis, koridorā ieskrējos un biju izrēķinājusi, ka ar vienu atspērienu varu ielekt pa taisno gultā, kur esmu drošībā. Kā tas viss beidzās es neatceros. Tik zinu, ka vēl tagad, mana fantāzija ir spējīga ko tādu uzburt, tāpēc guļot vienmēr kājas ietinu segā un pāri gultas malai nekarinu. Kas to zin ar tādām žurkām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru