Nemaz Nerunā!

Dzīve ir dzīve un situācijas notiek visneparedzamākās.
Uz dažām atskatoties raudiens nāk, bet par dažām var pasmaidīt. Ja arī no sākuma varbūt, pat bijis otrādāk.
Redz, viens nu jau pavecs stāsts, kas kādu laiku aizkadrā izvārtījies pa melnrakstiem, bet savu morāli nav zaudējis ne šodien, ne zaudēs arī rīt.
Situācija šoreiz gan tīri vai standarta. Palikām uz ceļa. Drandaļetam ikgadējā apskatē tā sakratīja vadus, ka čuš un tumsa!
Kā nu sanāca kā ne, bet kamēr sazvanījām un sagaidījām palīdzību, kas mūs aizvilks līdz sētai, pa galvu izmalu kādas simttūkstoš domas.
Paspēju galvā jau izlamāties uz visiem debesu spēkiem un nošķendēties, ka redz kur mana labsirdība, izpalīdzība un atsaucība! Kad man vajag , tad nav neviena. Tā nu burkšķēju sevī kādu brītiņu. Likteņa ironija! Pēkšņi piebrauc kaimiņš, kas ne pusgadu vēl nedzīvoja mūsu mājās un piedāvājas aizvilkt.
Burkšķis pārgāja kā nebijis ar simttūkstoš atvainojumiem, par pirmītējo kluso izlādi.
Nemaz nerunā! Visi tavi darbi un nedarbi tiek smalki pierakstīti. Visi!
 

Mazās Ķepiņas

Pēc lielākām pārmaiņām ieiet atpakaļ ikdienas sliedēs nav nemaz tik viegli. Lielos vilciena sastāvos šī ikdiena ir līdzīga iepriekšējai, bet tomēr jau savādāka. Un tā ir pat labāk.
Atgriezties pie krustiņiem iekšas gribēja jau kādu laiku. Gribējās kādu no šīs sērijas, bet pasteidzās divi jaunskungi un nācās uzkrustiņot mazās pēdiņas.


Kopumā nu jau būs pieci pāri pēdiņas ko esmu uzšuvusi. Trīs dāmām (te un te ) un diviem jaunskungiem.
Lācīšiem būs vien jāgaida nākamais iedvesmas vilnis...
 

Pīne

Vai jūs spējāt iedomāties, ka Āfrikas tuksneša smilšu putekļus vējš paceļ un aiznes uz Amazones mežiem un kopā ar lietu noslīst?
Vai jūs zinājāt, ka uz pasaules it visur ir tik sīkas daļiņas, kas ik mirkli skrien cauri matērijai, arī mums? Un, ja nu tur ir tā atslēga, kāpēc mēs sajūtam viens otru? Kaut kāda sestā maņa. Intuīcija, bet ne tās formālajā izpratnē..
Viens atnāk un iemāca, ka vajag sevi savākt jebkurā situācijā un mirklī, iemāca iet pa ielu ar taisnu muguru, saķemmmēt matus un uzvilkt kleitu tik vien kā aizejot pēc maizes, kāds atnāk un iemāca, ka pārlieku liela uzticība var kaitēt tik pašam, kāds iemāca aizvērt acis un smieties saulē. Kāds visu mūžu nāk sapņos un māca, tevi, aunapieri, piedot. Kāds atnāk un iemāca uz lietām paskatīties vienkāršāk, kāds iemāca skatīties aiz lietām. Kāds iedrošina. Un kādreiz nemaz to pats nenojauš.
Mēs viens pie otra ejam, lai mācītu. Banāli sakot- esam mazi puzles gabaliņi, kas stellējas kopā un veido vienu veselo- pasauli, pieredzi, mīlestību, vai tās trūkumu. Bizi. Jau reiz esmu rakstījusi-

     Un kaut kur

     Pīnes galā ir

     Nekas

     Un tā turpinājums

     Dievs..

 

Vēl nesen, es, izmisuma dzīta, izvēlējos iet pa ceļu, pa kuru savādāk nekad nebūtu gājusi, bet satiku cilvēkus, kas tagad veido manas dzīves vienu nocietinājumu. Bet nekad manī nebūtu bijis šī izmisuma, ja kādi citi cilvēki nebūtu rīkojušies tā, kā rīkojās. Viņu pavediens manā dzīvē ir beidzis pīties, tagad tajā vijās jau citi pavedieni. Vien atstājuši pieredzi.
Un kā mēs atrodam viens otru? Kā sajūtam to, ka cikvēks, kas iet tev aiz muguras ir mūris, tūkstoš cilvēku armija? Kas ir šī maņa ar ko mēs to nosakam?
Un...
Vai jūs zinājāt, ka uz pasaules it visur ir tik sīkas daļiņas, kas ik mirkli skrien cauri matērijai, arī mums? Un, ja nu tur ir tā atslēga, kāpēc mēs sajūtam viens otru? Kaut kāda sestā maņa. Intuīcija, bet ne tās formālajā izpratnē..

Zem Nakstlampiņas

Kādu dienu izvilku savu atmiņu kasti, lai pārcilātu lietas, kas palikušas no bērnības. Redz, simttūkstoš reižu lasīta un tēva pārsieta bērnības grāmata...
Man vienmēr bija žēl Rikikī un viņa mammas, ka viņiem nebija veļasmašīna...Neatceros vai jau pratu lasīt, tik atceros, ka šķirstīju itin bieži šo grāmatu un katrā lapā, katrā bildē es zināju stāstu no galvas. Un bildes bija tik spilgtas, ka ļāvos fantāzijai un iepinu šais stāstos arī savus.
Ikreiz ieejot grāmatnīcā gribas iegādāties šo grāmatu jaunā eksemplārā. Kaut kad jau tas būs jāizdara.

Atceros, pirmajā klasē vajadzēja mācīties lasīt. Mājās mamma piesēdināja pie grāmatas, man vajadzēja balsī lasīt, un viņa pa to laiku kārtoja māju.
Taču man šī grāmata tik ļoti aizrāva, ka vakarā gulēt ejot,  ieslēdzu naktslampu un turpināju līdz vieniem pulksteņiem naktī. "Slavenais Pīlēns Tims".
Grāmatas sen kā vairs nav. Izplucināta. Izlasīta līdz pēdējai vīlītei. Palikušas tikai atmiņu fotogrāfijas. Pati grāmata bija zaļa. Grāmatnīcā gan neesmu vēl ieraudzījusi.

"Puisītis un Zaķītis" bija vēl viena bērnības dienu grāmata, ko beigu beigās zināju no galvas.
Kādreiz šo pasaku man stāstīja mamma. Tagad viņa omītes kārtā lasa kopā ar mana sienāža māsīcu.

Ko lasīji tu?
 

Jauns Skatu Tornis

Tuvāk baložu pažobelēm, tuvāk mākoņu uzpūteņiem, noķert saules staru par sekundes tūsktoš tūkstošo daļu ātrāk par citiem,  redzēt apvārsni platāku un garāku, ļauties vakara saules glāstiem...

 

Paldies visiem, kas palīdzēja jaunu māju meklēšanā, paldies mūsu kaimiņienei Silvijai, mūsu veikalniecei Ilutai. Paldies tiem, kas atsaucās un ir gatavi uzticēties.
Un liels paldies mūsu stiprinieku komandai, kas palīdzēja mūsu iedzīvi nonest no trešā un uznest uz piekto stāvu.

Nepilnu nedēļu mums nav bijis internets. Mazs atvaļinājums pēc stresa, mierīga padzīvošana, neliela inspicēšana apkārtnē. Pamazām lietas sakārtojas, ikdiena sāk iegūt noteiktākas aprises. Pamazām tiek aprēķināts laiks no darba līdz mājām, no mājām līdz veikalam, apgūtas tetertakas.

 

Biju aizrāvusies ar digitālo pužļu likšanu, kad gribējās no visa atpūsties. Beidzot ārpasaules nepieejamība piespieda mani salikt piecus gadus atpakaļ nopirktu puzli. Mazais lepnumiņš par sevi, ka tūkstošgabalu mozaīku esmu sastelējusi viena pati.

Bet tā jau nebūšu es, ja rokas būs mierīgas, uztamborēju arī pavasarim jaunu somu un "apgriedoju" tuniku.

Nu re! Samīļojet sniegpulstenīti, apsieniet košu šalli,sasildieties pie gardas tējas un pasmaidiet saulē paši sev!