Eglītes Rotājas Arī Mežā

 

Jau otro gadu ar sīčiem braucam uz mežu rotāt eglīti.

 

Ar visu muzikālo pavadījumu :)

 

 

Bietes, burkāni, āboli un gardum gards ķirbis. Pilna bļoda ar cienastu meža iemītniekiem.

 Pavisam droši varu apgalvot, ka šajā mežā ir satikts alnis. Pagājušajā gadā ziemassvētkos satikām.

 

Mazie brīnumiņi priecājas par brīnumgaismiņām.

 

Durvis, Kas Smaida Un Sveicina

Izdomāju, ka visi manis veidotie durvju dekori jāsaliek vienā galerijā. Pirms sāku fotogrāfēt, domāju, ka man to ir krietni vairāk. Izrādās, ka tikai desmit.

 

Latvijas Svētkiem

 

 Ragannaktij

 

 Amorsvētkiem

 

 Zirga gadam

 

 Lieldienām

 

 Pavasarim

 

 Vasarai

 

 Jāņiem

 

 Rudenim

 

 Ražas Svētkiem

Svētku Sajūtu Gaidot

Jāsaka, ka parasti Ziemassvētku sajūta rodas ātrāk, ja ir uzsnidzis sniegs. Šogad tā paplānāk ar to balto, pūkaino. Svētku sajūta jāmeklē un jārada pašiem. Tāpēc šogad kāpņu telpas logu un palodzi izrotāju gan sev, gan kaimiņiem par prieku.Zvanu un pārslu virteni iepriekšējo nedēļu papildināja balta eglīte. Tā kā sniega nav, tad baltais kaut kā pats uzrunā un grib tikt ievīts ikvienā darbā. Bildes gan viegli dzeltenas, jo kaut kā es ar nespēju atrast kopīgu valodu ar fotoaparātu.
 

Arī Dundagā Eglīte Mirdz

Mēs gan nepaspējām uz pašu eglītes iedegšanu. Mazliet žēl, sienāzim dikti patīk eglītes. Neviena nepaliek bez ievērības, lai kur mēs ietu.  Mazā, smalkā balstiņa, ikreiz mīļi paziņo- "egīte"!

 

 

Pils iekšpaglamā bija sabraukuši tuvi un tāli tirgotāji ar dabas veltēm un kārumiem, tāpat arī neizpalika dažādi redzēti un neredzēti roku darinājumi.

 

Neizpalika radošās darbnīcas. Bija pat Laimes Lācis ieklīdis, bet to nepaspēju noķert. Bija kartupeļu pankūkas par divdesmit eirosū (centiem) un tēja.

Ja jūs zinātu kas par tēju! Recepte noteikti tiek turēta dziļā slepenībā. Un šis nav pirmais gads, kad nobaudu silto gardumu. Tādu tēju var dabūt tikai tur!

 

 

Bet pils iekšpusē vienā no zālēm tika atklāta ikgadējā amatnieku izstāde. Jāsaka, ka šogad ir īpaši daudz dalībnieku ar interesantiem darbiem. Īpaši pārsteidza gardumu burciņas!

Vienkopus uz visu skatoties likās, ka izstāde raiba kā Lieldienu ola, ņemot vērā latvieša vadmalas pelēko mentalitāti mazliet neierasti. Bet noteikti tikai vienkopus ņemot. Katrs jau tomēr atrod savu krāsu.

 

 

Arī Rūta Roze piedalās. Un ar nemaz tik pelēka nav sanākusi, kā bija sākumā iedomājusies. Tāda dīvaina sajūta- stāvi skaties kā pēta tavus darbus un ceri, ka pūlī neuzradīsies neviens, kas atklās tevi. Ka tu izspiego :)

 

 

Būs jau jāizskrien vēlreiz. Gribas tā pa mierīgo visu izpētīt. Kad nav pūļa.

 

Un, ja sanāk būt Dundagā- aizejiet līdz pilij! Ne tikai Rūtas Rozes dēļ. Vai Zaļās Jumpravas dēļ. Tur ir lieliska un viesmīlīga komanda, kas to visu organizē.

 

Eņģelis Mākoņroze

 

 

 

 

Pirmssvētku Laiks

Tik tālu tad nu esam tikuši. Sācies Adventa laiks. Pilsētas ietērptas svētku kruzuļos, veikali ņirb no spīguļiem, un, kā nu māk un prot, mēģina ievilināt svētku pirkšanas mānijā.
Šogad apzināti noslinkoju un izdomāju, ka adventa vainags nebūs, būs tikai apaļš sudrabā tērpts šķīvis, ar dažiem zariem un sveces. Pa vienkāršo.
Taču arī šogad ir tās pašas lampiņas un tamborētie rotājumi, kas iepriekšējo gadu.

 

Šogad arī kaimiņi varēs pamielot acis. Varbūt arī viņiem esmu uzbūrsi nedaudz svētku sajūtas.

 

Iedvesmotāja

    Viņa ir iedvesmotāja. Tuvākie jau zin, ka viņa iedvesmojusi mani uz daudzām lietām. Kāds laiks pagājis un atkal esmu iemācīta paskatīties  uz lietām no cita skatu punkta. Šoreiz uz sienām. Vienīgi es aprobežojos tikai ar savas mammas mājas sienu. Bet ar to arī pagaidām pietiks.
Viņas atrastās sienas variet apskatīt te un te, šķiet tas vēl arī nebija viss.


Bet savas es atrādīšu tagad

 

Nu lūk! Tagad paskatieties uz savām sienām :)

 

Un Dažreiz...

Un dažreiz man nolaižas rokas un liekas- nu kam man to visu? Kam to visu vajag?
Un tad, kad mēs devāmies mājup no uguņošanas 18. novembrī, ko Talsiem uzdāvināja uzņēmums vika wood es aizdomājos... Privāts uzņēmums uzdāvina savai pilsētai svētkus. Tikpat labi mēs varam teikt- nu kam viņam tas? Naudu nav kur likt? Un kam mums vispār kaut ko rotāt? Kam mums kaut ko svinēt? Nu kam tas viss?
 Bet tad jau jēgas nav nekam. Vienīgais ko mēs šajā dzīvē varam darīt ir priecāties. Svinēt dzīvi. Svinēt ar garšu. Jo patiesībā jau it viss šajā pasaulē ir izgaistošs. Ja mēs nevaram likt brīnīties, priecāties, smieties, ja nevaram izkrāsot šo pasauli, tad jau dzīvi plosītu tikai skumjas un kari...
Un mēs katrs šo dzīvi krāsojam ar krāsām, kas mums dotas. Es to daru šādi. Kāds cits to dara audzinot bērnus, vēl  kāds cits uzdāvinot patriotiskas sajūtas caur uguņošanu, vēl kāds salabojot kaimiņam datoru un beigās nenoplēst par to deviņas ādas un vēl un vēl, un vēl. Bezgalīgi. Tajā ir tā sāls. Tā dzīvošanās jēga. Pats galvenais- darīt to, ko sirds patiešām vēlas. Kaut vai tas ir mazs nieks, kaut tas aizņemtu tikai desmit minūtes tavā dienā. Izdari to, kas tev un taviem tuvajiem sagādā siltumu, smieklus, jēgu dzīvošanai.

***
Un mani rūķi tovakar ieguva citu jēgu. Man nevajag miljons cilvēkus, lai rastu prieku par to ko daru. Man vajag miljons smaidus no tiem cilvēkiem, kas to visu redz.

 

 

 

 

Ak, Eglīte

Saka, ka tūlīt, tūlīt un būšot sniegs. Jau rīt. Un tad vēl mazliet un pilsētās un pagastu laukumos sāks iemirdzēties egles. Tiks sagaidīta pirmā advente. Sāks skanēt ziemassvētku dziesmas un pasaule iegrims mazliet uzspēlētā labsirdībā. Vai atmodinātā. Un pavisam īsu mirkli, pirms paša svētvakara, ļaudis sasirgs ar dāvanu meklēšanas drudzi. Un tā tam visam ir jābūt. Tas ir mūsu laikmets. Un visos laikos ir izlecēji, kas šos drudžus neatbalsta, kas tam visam jau pieiet laicīgi. Manā slepenajā atvilktnē krājas mazas dāvanas jau no septembra. Bet šuju jau no janvāra.

Esmu beidzot spērusi vienu soli uz priekšu un aiznesu savus darbus uz veikalu. Tagad arī  Talsu Centrs veikalos "Una" un "Zaļā Krūze" ir nopērkami eglīšu un dāvanu dekori.

Tāpat arī mani darbi būs aplūkojami un pieejami Dundagā pilī ikgadējā izstādē. Un tā kā Talsu Centra veikali bija tāds spontāns solis, tad tagad man nākas to visu darīt no gala.

 

 

Bet ir o.k. Cilvēkam ir jādarbojas. Ideju galvā ir simtiem, bet visam nepietiek spēka un un pacietības. Un tad vēl tas nolāpītais slinkums. Ir jau dāmas, kas mani slavējot saka, ka rokas man zibot 24 stundas diennaktī, bet jāsaka, ka ne vella! Tik traki ar mani nav :)

 

Daudz Laimes Mana Latvija

 

Piņģerotlelles

Patiesībā šīs piņģerotlelles pie manis ieradās jau vēlu pavasarī. Re, vēl visām cepures galvā.
Viņām piestāvētu kāds zvejniekciemats, pavisam mazs ar priežu apaugušām kāpām. Viņām noteikti pieder laivas un pēcpusdienās tās palīdz lāpīt tīklus. Vienai no viņām visdrīzāk pieder suns. Uzticīgs. Gandrīz vilks. Vēl viņas prot spēlēt uz ģitāras un mazākā arī uz kokli.  Tādas vēju rūdītas un stipras meitenes.

 

Par Pelēm

Gan jau, ka katrs no mums atceras pasaku par pilsētas peli un lauku peli. Un šo peļu salīdzinājums ikdienā ir gana biežs un dažbrīd pat gana trāpīgs. Nu lūk.

Var teikt, ka manas pirmās šūtās tildas ir tādas kā peles. Pelītes. Pati pirmā gan nesagaidīja fotosesiju un tūlīt pēc tam, kad ieguva savas jaunās štātes, sapakoja somu un aizbrauca uz Saldu.  (Māsa gan drīkst pacensties un atsūtīt man bildi ). Otras divas iekārtojās rāmī pie sienas. Un tās tad nu ir manas divas peles. Viena no pilsētas, otra no laukiem. Un vienīgā šikā tilda šodien paliek aizkadrā, ko atrādīju jau pirms spociņnakts kā Raganelli.
Visgrūtākais šajā procesā ir uzminēt dāmu vēlmes, ko tad viņas vilks mugurā. Vienai tas nepatīk, otrai šitas! Bet visaizraujošākā procedūra ir matu veidošana. Protams arī tikai tad, kad ir apskrieti visi Talsi un atrasta piemērota dzija matiem.

Manas retro peles.

Šīs lelles ir ļoti viegli pagatavojamas, un mammas, kurām ir meitas var pavadīt aizraujošu brīvdienu darinot tās kopā.

Tāpēc, lai jums izdodas!