piektdiena, 2015. gada 30. janvāris

Mūsu Kolekcionārs

"Tu zin kā es iesāku krāt tās šķiltavas?"- vīratēvs noprasa,- "Kad braucu ar autoveikalu sāku tukšajos režģos likt tukšās šķiltavas..."


Tā nu ir aizkrājies līdz četrarpus simtiem.

 
Un vismaz simtam viņš zin stāstu kā šīs ugunsmašīnītes līdz viņam nokļuvušas, kas atvedis, pret ko iemainījis...
 

Tagad ir tādi ciemiņi, kas ciemakukuļa vietā atved dažādus neredzētus eksemplārus.

 
Leišmalē mūsu kaimiņbrāļiem ir tāds foršs mazs veikaliņš, ģitāras tur ir, un visādas citādas hipsteru padarīšanas. Tur arī šķiltavu skapis. Acis griežas otrādi un nevar vien izvēlēties kādu šoreiz eksemplāru aizvest. Pēdējās, ko mēs aizvedām bija lūpukrāsa.
 

 Trīs arpus kurpju kastes. Vajagot skapi, tā, lai var tā smuki sakārtot un interesentiem izrādīt.
 

 
Kādu vakaru mēs servējām galdu. Pa zortēm.

 * * *
Un te daži interesantākie eksemplāri







 

otrdiena, 2015. gada 27. janvāris

Ex Libris

 
Vienmēr, kad satieku savā ceļā jaunu grāmatzīmi, un piedevām vēl tādu, kas ir tik traki smuka, ka garām nevar paiet, stāstu sev mūžseno pasaciņu, ka nav ko grāmatzīmes pirkt, ja grāmatas pēdējos gados tik maz sanāk izlasīt.
 
 
 
Šobrīd esmu piefiksējusi, ka nu jau manā īpašumā ir četras skaistules. Un, ja kaut kas ļoti patīk, tad varbūt nevajag liegt sev to mazo prieku. Turklāt- ne jau tikai nopirkt man patīk. Man patīk tās arī uzšūt.
Cilvēkam taču patīk krāt, vieni krāj medaļas, citi krāj šķiltavas. Atceraties tos gadus, kad vai nu jūs, vai kāds draugs vai paziņa garāža vai šķūnītī krāja alus skārdenes? Tad jau kolekcionēt grāmatzīmes nav nemaz tik amorāla padarīšana :D
 
 
Un vispār no cik vienībām sākas tādas īstas kolekcijas? Jeb tas atkarīgs no priekšmetu ekskluzivitātes?
 


Par pēdējo milzīgs paldies manai Kitijai. Šī nu reiz bija tā, kas man pamudināja aizdomāties par šo tēmu.
Apsolu kaut kad pastāstīt vēl par dažiem kolekcionāriem, kas ir nonākuši manā redzeslokā.
 

sestdiena, 2015. gada 24. janvāris

piektdiena, 2015. gada 23. janvāris

Stokholmas Diēta



Šorīt sēdēju, mēģināju atcerēties, kura slavena latviešu dziedātāja teica, ka, ja necīnīsies ar četriem kg liekā svara, tad vēlāk būs jācīnās ar desmit. Kas to teica, nudien, nespēju atminēties.

Man jau kādu laiku bija krietni vairāk par četriem liekiem. Svārki skaisti karājās skapī, kleitās tik tikko spēju ielīst, un, kad uzkāpu uz svariem- skaitlis pielika punktu un apgaismoja, ka tā turpināt vairs nevar.
Pat īsti nepateikšu, kas bija tas, kas pamudināja tieši šo diētu. Iespējams tas, ka lasot cilvēku atsauksmes- visi negatīvie komentāri nebalstījās uz pieredzi, bet pliku muldēšanu.
Tā nu es izgāju šo slaveno diētu septiņu dienu garumā.

Ja no sākuma priecājos par nomestajiem kilogramiem, kas gan nebija tik daudz kā reklāmrakstos, un līdz vēlamajam vēl mazliet jāpacīnās, ar pašu diētu esmu vairāk kā apmierināta.
Diēta balstās uz vielmaiņas sakārtošanu. Pirmkārt jau attīrot organismu (manā gadījumā tas bija saskābis) un noregulējot vielmaiņu.
Uzturs ir ļoti sabalansēts, tā ļaujot nezaudēt muskuļu masu, bet liekot organismam dedzināt tauku rezerves.
Labākais šai diētā ir tas, ka tai beidzoties nemaz negribas atgriezties pie vecajiem ieradumiem, jo organisms to nemaz negrib. Nekārojas četras kafijas krūzes dienā, nekārojas sviestmaizes utt.
Drīzāk kārojas apēst tos produktus, kas bija iekļauti diētas plānā.
Iepriekš daudz labas informācijas par ēšanu, tās paradumiem un dažādus ieteikumus esmu smēlusies arī tādā grāmatā kā Alens Karrs "Kā viegli nomest lieko svaru".
Tagad arī Latvijas Avīze ir izdevusi labu žurnālu Ēd gudri, ēd vesels , kas ir labs palīgs, lai nedaudz vairāk izprastu mūsu organismu un tā vajadzību pēc ēdiena.

Labu jums apetīti un ziemīgu nedēļas nogali!

pirmdiena, 2015. gada 12. janvāris

Kas Dārzā Ziemā?

Tā kā manas tievēšanas programmā šodien bija stundu gara pastaiga, un laiks mazliet lutināja, ja ne ar sauli, tad ar siltu gaisu un dūmakaini baltām debesīm gan, ar mazo sienāzi izlēmām iet izpētīt, kas dārzā ziemā.

Viss dārzi glīti apsnidzis, pēdas vien no buciņiem un putniem. Klusums, baltums, miers.


Mana Latvijas āre.
Liekas domas skrien tālāk, ja redzams apvārsnis.
 

Kaut kādā mirklī sniegs ir ietērpis mūsu siltumnīcu sniega deķī, un siltākam laikam sākoties deķis sācis šļukt uz leju. Un tad atkal ņēmis un piesalis. Žēl tik, ka bilde īsti nesanāca, fotoaparāta atmiņas karte palika mājās, bet pats aparāts īpaši daudz kadrus nesaglabā...

 
Čuči, čuči dārziņ. Drīz jau atkal pavasaris nāks...

sestdiena, 2015. gada 10. janvāris

Buļ Traļļa, Buļ Traļļa!

Jau kaut kad decembrī man piedāvāja akvāriju. Vajadzēja tik izlemt vai es vēlos turēt zivis, vai nē.
Pēc nelielas apdomāšanās izdomājām, ka neuzzināsim vai patīk, ja nepamēģināsim.
Vienu gan stingri izlēmām, ka "pliks" akvārijs būs viena liela ķēpa, un pirms zivju pirkšanas nopirkām sūkni ar filtru, kas tīra gan ūdeni, gan pievada gaisu. Tas ļauj izvēlēties zivis, kas stāvošā ūdenī neizdzīvotu.
Ta dam! Un lūk, mūsu Buļ Traļļa!

 
Ir forši, ja var ieiet veikalā un papriecāties par zivtiņām. Pavisam kas cits ir, kad vajag izvēlēties kādas tu gribi sev akvārijā.
Ilgāk papētot, uzmanību piesaistīja, garš, slaids un lokans strīpainis-
Marbora bocija.
Mājās ielaižot akvārijā- stripainis ieguva arī vārdu- Garais, ko tuvākie spēs atpazīt kā Normundu.
Tā kā viņam patīk akvārija apakšējie ūdeņi, tad arī tiesības uz kuģi ir piešķīris sev.
 

Lai Garo uzbildētu vajag kaut ko jaudīgāku par ziepīti, tāpēc jums tiek atrādīta tikai aste.(Ja labi ieskatās, tad var redzēt atspulgā mazliet garāku).

 

Sumatras barbes gan uz bildēšanos nebij nemaz jāmēģina pierunāt. Viņas labprāt te vienā akvārija galā, te otrā galā ļāvās knipsēšanai. Droši vien meitenes.
 
Un vēl mūsu Buļ Traļļu apdzīvo divi gliemeži- Zelta ampulārijas. Kuras bildēšanās mirklī bija nolēmušas aiz kuģa pasnaust. Nekas, būs iemesls vēl kādreiz kaut ko ieklabināt te.
 
Domājams, ka nākammēness papildināsim savu ūdens baļļu vēl ar kādu izcilu eksemplāru. Garajam jānopērk kompānija.
 

ceturtdiena, 2015. gada 8. janvāris

Trīs Foto Ar Janvāri


 
Mēs arī, lieli blēži būdami, sagrābām to vienīgo saulaino un silto dienu aiz bizes un gājām ekspedīcijā pētīt pasauli.
 
 
Sniega apļi, pēdu mandalas, kaķu aptauja, žagatu koris, saulīte, kas spīd acīs tā, ka jāglābjas mammas ēnā, un maza bērna prieks par sniegu.
 

Tad, kad ieraudzīju šo suņuburkšķi, likās, ka tā ziedu ceros zirnekļi sasaluši. Kājas stīvas, katra uz savu debespusi, dvēseli atlaiduši viens uz otra glītās kaudzītēs sagūluši.
 

Vai tavām atmiņām ir krāsa? Es nezinu vai manām ir krāsa, bet ir smarža itin bieži. Kā jau plekstei pēc horoskopa, atmiņas ir caur emociju un sajūtu prizmu.
Un iedomājies?Viss šis kādreiz būs tikai atmiņas. Vecie laiki. Manam puikam šie būs vecie laiki.
Tāpat kā man, kad atminos savu vecomammu, ar kuru kopā es sagaidīju savu pirmo apzināto ziemu. Un tad mēs gājām dārzā celt sniegavīru. Atceros tās melnum melnās ogles par pogām un acīm. Man pat šķiet, tas bijis mans perfektākais sniegavīrs vispār.
 

Gribas jau cerēt, ka februāris vēl palutinās mūs ar jauku laiku. Un dikti ne aukstu. Man vienmēr kājas salst.
 
 

otrdiena, 2015. gada 6. janvāris

Atā, Zirga Gad!


Astroloģiski Zirgs tūlīt būs aizjoņojis, vēl tik kā aste palikusi janvāra vējos plandam. Dažbrīd nevar arī īsti saprast vai jūti astes garšu vai tomēr vēja.
Vai Zirga gadā ir zirdziski strādāts vai nav- kā nu kuram. Vienmēr jau liekas, ka var vairāk. Vienu gan var teikt- baudīts bija daudz, redzēts daudz, laiks ar draugiem pavadīts daudz. Par maz grāmatu izlasīts gan. Bet grāmatas jau nebojājas.


Sienāzis redzot šo bildi saka- taurenis! Nu re, sīkie jau vienmēr visu zin labāk. Es gan biju cerējusi līdzināties vismaz fejai, kas saviem tuvajiem gadu mijā sarūpējusi jautru atrakciju. Un te priekšstāsts kāpēc esmu uz mieru būt taurenis...
Svētku laiks vienmēr ir laiks, kad atļaujies vairāk apēst kā var panest. Lai gan jau pirms svētkiem sapratu, ka tas cik esmu, ir mazliet jau par daudz. Nu lūk, skaitļi beigu beigās ir nežēlīgi un lai tas paliek mans sievišķīgais noslēpums plašākas publikas priekšā. Lai tur kā- daudzi teiks, ka izskatos brīnišķīgi un nekā lieka jau tur nav, šoreiz es zināšu vislabāk, un ja tur ir kaut kas lieks, tad jau kopš vakardienas esmu apņēmusies no tā visa tikt vaļā.
Tad lūk- man bija izvēle- būt resnai, nu labi, apaļīgai fejai, vai taurenim. Pufīgs, nu labi- mīksts taurenis skan tomēr labāk.
Un te mūsu māžošanās vacgada vakarā:









Nu lūk, tādi mēs jauni un skaisti esam iesoļojuši 2015. gadā. Kāda mīļa draudzene novēlēja atrast to, kas 2014. gadā neatrasts. Foršākais novēlējums kādu saņēmu šogad!