Blakus mājai iebraucamais ceļš. Bet blakus iebraucamajam ceļam, pašā galā improvizēta smilškaste. Okupēta maza garntsčupa. Visvairāk pa turieni atceros dzīvojamies māsu ar brāli.Taču bija reizes, kad pieslēdzos arī es- lielākā māsa. Kādu dienu sagudrojam, ka vasara tik kartsa, ka gribas baseinu. Bet kur ta dabūs? Izraks paši. Rokam un rokam, kad nu liekas pietiekami liela, nesam ūdeni. Ar lejkannu no istabas tik atstiepts ūdens. Bet cik ielej, tik viss aizsūcas prom. Izdomājam, ka jāklāj iekšā plēve. Bet sanest bedri pilnu ar ūdeni nav diez ko viegli. Vilks no lauku virtuves šurp šļūteni un tecinās tādā veidā. Bet tai virtuvē, kā par nelaimi ūdens krānu dikti uzmanīgi jāgriež, ja atgriezīs par daudz apraus vītni un aizgriezt būs grūti. Kas, protams, ar mums arī notiek. Beigās no krāna gala nomūk arī šļūtene, un nu ūdens aumaļām vien nāk no krāna un piepilda grīdu. Brālis izmēģinās, es izmēģinos, bet nu arī nāk tas laiks, kad vecāmamma no ganiem būs mājās- atkal dabūsim pa mizu, tas nu ir skaidrs. Lai attālinātu to mirkli, mūkam slēpties. Mājas otrajā stāvā- kambarītis- iekšā tumš kā peklē. Paslēpjamies visi trīs tur. Jā, nāk nu mūsu gans aurodams, pa sētu, ka esam visu kukņu ar ūdeni pietecinājuši. Un kā nāk, tā pa taisno augšā, uz kambarīti. Mazliet jau brāzienu dabūjām, tik vēl tagad nesaprotu- kā vecāmamma zināja pa taisno augšā nākt uz mūsu slēptuvi?
Šitas labais! Riktīgi nosmējos! :D Ļoti dzīvi izstāstīts, ka acu priekšā nolasās bilde, kā tas viss bijis! :D
AtbildētDzēst