Bērnības aina I

Ķirši
Mēs savai mammai esam veseli četri zilacaini, skaisti un izdarīgi bērni. Trīs māsiņas un brālis. Gluži loģiski, ka bērnībā ir palikuši daži stāsti, kurus atceroties vēl tagad jāiesmaida ūsā.

Kad mēs vēl bijām pavisam mazi, tik mazi, ka mazāko māsu vēl nebija mamma kāpostos atradusi, mēs sataisījām dažas blēņas. Dzīvojām pie diezgan stingras vecāsmammas. Bet aiz mājas, pie ceļa auga gardi ķirši. Ne tikai strazdu bari dabūja trūkties no vecāsmammas modrās acs. Mēs, bērni, arī. Sarkanās ķiršogas, kamēr nebija piepildītas burkas, mums bija tāls sapnis. Taču vecaimammai bija arī govis. Un pusdienlaikā bija jāiet uz ganiem pasiet. Un kamēr vecāmamma uz ganiem- mēs ķiršos iekšā. Taču reiz mazajiem strazdēniem gadījās kļūme un zars par daudz noliekts. Krakš! Ko nu? Sameklējam striķi un zaru piesienam atpakaļ. Kādas divas stundas klusmus un miers. Neviens neko nemana. Te no augšstāva pēkšņi dzirdam, ka lejā iet vaļā vecāsmammas pukošanās- kā mēs velli, ķiršam zaru nolauzuši. Šī atvilkusi zaru, nolikusi uz trepi mums kaunināšanai. Kauns jau bija, bet ķirši bija tik gardi, ka vēl šodien nenožēloju izdarīto. Mēs bijām tikai bērni, kam garšoja gardās sarkanās ogas.