Bērnības Aina VI

Rati
Kad es biju maziņa man patika spēlēties ar lellēm. Vispār- patīk vēl joprojām. Lelles būs mana vājība visu dzīvi. Laikam.
Nu, lūk! Un gribējās ratiņus,  tos, kuros lelli pavizināt. Vairs neatminos, kur palika lellēm domātie, bet uz trepi stāvēja lielie rati, ar kuriem mazā māsa vairs nebraukāja. Bet rati bija piekrāmēti ar tādām divkilogramīgām minerālmēslu pakām. Vajadzēja kaut ko izdomāt ar tām pakām, lai varētu tikt pie ratiem. Un ko es, mazais dumjais bē'ns izdomāju? Es neizdomāju, ka var vienkārši sakraut blakus ratiem. Izdomāju, ka tos minerālmēslus uzbēršu uz mauriņa. Domāju visi priecāsies, ka zālītei baltie graudiņi tiks.
Staigā vecāmamma ar mammu- un brīnās- va' ta' krusa būtu bijusi un iekšā sēdot nebūtu manījušas, vai? Skat, bet nē, tie tak minerālmēsli. Nu kā tad! Meitēns apmēslojis zālienu nu laimīgs lelles vizina.