Dzeltenā Cepure
Kad gāju kādā piektajā va sestajā klasē man bija dzeltena cepure. Nu jau virs neatceros vai cepure bija par lielu jau no laika gala, vai arī laika gaitā izstaipījusies. Noskolas līdz mājām bija aptuveni piecpadsmit minūšu gājiens. Citu dienu garāks, citu īsāks. Ja bija galva pilna ar domām, parasti vilkos lēnu garu, lai varu visu pa ceļam izdomāt. Tā nu reiz ar domu pilno galvu lēnu garu vilkos uz mājām. Cepure nošļukusi uz acīm tā, ka redzu tikai savas kājas un sniegoto ceļu. Un aizgāju garām savām mājām! Vienā brīdī paceļu galvu uz augšu- un apstulbusi nesaprotu kur es esmu- nekur tālu gan nebiju aizgājusi, bet sajūta, vēl tagad atceros, bija ļoti savāda. Neatpazinu pirmajā mirklī kaimiņa māju un dārzu. Pēc tam gan es gribēju speciāli atkārtot to joku, bet nekad neizdevās, jo vienmēr gribējās palūrēt vai jau esmu garām savam ceļgalam :D
Ai, kājas tik vieglas!
Pēc dabas esmu pūce un sevi tādu atceros jau no pirmās klases, kad iemācījos lasīt un to darīju pa naktīm, jo tad neviens netraucēja un miegs tāpat nenāca. Gluži loģiski, ka no rītiem man vajadzēja buldozeru kas izstumj no gultas. Tāpēc skolā vienmēr ierados dažas minūtes pirms zvana, jo no gultas spēju izrāpties vien pēdējā brīdī. Īpaši vidusskolā, kad mamma vairs ik stingri neuzraudzīja vai jau esmu izlīdusi no gultas vai nē. Tā nu vienā ceturtdienā, pēdējā brīdī lecu no migas, ģērbjos, krāsojos, iedzeru kafiju un prom uz skolu. Eju, un nevaru saprast kā tas solis šodien tik raits, kā tā zeme šorīt tik tuvu acīm, kā to smago somu tik viegli nest. Velns! Čības kājās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru