Atkal Par ĶiršiemMūsu krasta ielas māju rindai pretī astoņdesmitajos uzcēla veselu rindu ar līvānu mājām. Pretējā mājā mājā dzīvoja skolotāju ģimene. Mamma ar tēti abi skolotāji un divi dēli. Ar jaunāko mēs vienu vasaru pavadījām grāvmalē spēlējoties. Reiz nolasījušies tuvāko māju bērni apspriedām to cik kuram ķiršu koki mājās. Tā kā līvānu rinda tik nesen bij iedzīvojusies, loģiski, ka to ķiršu bija mazāk nekā man. Bet man tā bargā vecāmamma no kuras itin izmanīgi bija jāfektē ķirši. Kādas saujas jau sanāca nolasīt nemanot. Kaimiņbērni savus ķiršus jau puszaļus noēduši, manējie kā kārums uz zoba bija. Lieli sulīgi, pārgatavojušies teju vai pušu sprāgst. Kaimiņpuika it bēdīgs - viņam ķirši garšoja, bet kociņi vēl maziņi.
Kādu vakaru vecāmamma nolasījusi spaiņiem sarkano ogu, vannas istabā mazgā burkas. Kamēr šī pa vannas istabu es hops uz virtuvi un saujām vien pieberu pilnu somu ar sarkanajiem skaistuļiem. Un prom pār lauku pie kaimiņpuikas. Re, es tev ķiršus atnesu. Šis kā ķeizars guļ šupuļtīklā (ak, kā es arī gribēju tādu šūpuļtīklu) ēd manus ķiršus, spļauj kauliņus un prasa-Tie ķirši nav saindēti? Viņi kaut kā jocīgi garšo. Kur tu viņus dabūji?
Ķēms tāds! Kaut tiem ķiršiem toreiz caurejaszāles būtu uzbirušas. Bet ja nopietni- pavisam pavisam gatavi ķirši tiešām ir kaut kas sasodīti gards. Īpaši, ja ir tik barga vecāmamma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru