Šodien ar mazo sienāz devāmies pastaigā, parādīt saulītei degunus un vējelim apglāstīt vaigus. Ejot pa mūsu tik ierasto maršrutu reti kad var satikt cilvēkus. Toties kolorītus gan. Ja pagājušo gadu visinteresantākais bija kāds sirms onkuliņš, kurš vēl atvainodamies, ka uzsācis sarunu, nebeidza apjūsmot smuko māmiņu un tikpat smuko mazuli, izstāstot savu ceļa gājumu, un novēlot mums mūsējo saulainu, tad šodienas gadījums bija diametrāli pretējām izjūtām pildīts. Pretī mums tirgodamās ar un par visu pasauli nāca divas kundzes jau pieklājīgos omīšu gados. Viena balstījās uz divām nūjām (lai gan šķita, ka nūjošana ir tikai tāds aizbildinājums pārāk ziņkārīgajam degunam, iemesls, ar kura palīdzību var izpētīt visu kas nu interesē), otra, savukārt, bija iestājusies atbalstītāju grupā un balstīja pārinieci ar runāšanu. Protams, ka ceļā pagadījāmies mēs. Un tad no nūjotājas mutes izšāvās -"Jāaplūr tas bērns" . Es gan labprāt būtu gribējusi redzēt savu sejas izteiksmi, kas noteikti kādu sekundes simtdaļu bija komiska, taču tad, instinktu vadīta, apcirtu ratus uz otru pusi un bez sirdsapziņas pārmetumiem, neļaujot aplūrēt savu bērnu, aizbraucu. Ej, tantuk, aplūri savai kaimiņienei puķu dobi, govi kūtī, kāpostgalvu dārzā.
Atceros, kā mamma stāstīja kā mani pašu maziņu "aplūrēja" kāda cita mamma, kas apbrīnoja manu veselību vēl sūdzoties, ka viņas bērns pavisam vājš un slimīgs. Ar to aplūrēšanu arī pietika, lai es vairs neēstu. Kopš tā laika mamma vienmēr pret aplūrēšanu sprauda spraužamo adatu.
Vecā labā gudrība, kas ikdienā piemirsusies, būs gan tā jāizdara.
Vienmēr dariet tā, kā sirdsbalss jums liek. Vienmēr.
Vīramāte mani sauc par kaķeni, kas visu laiku ar vienu aci vaktē savu bērnu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru