Ceļš

"Taisnākais ceļš pie Dieva ir lūgšana. Otrs taisnākais ir prieks."
/P.Koelju/

Savulaik, kad vēl gāju uz baznīcu, dievkalpojuma laikā man allažiņ prātā bija tikai joki. Vienmēr viss iegrozījās tā, ka atradās kaut kādi sīkumi- vai priekšā sēdoša komiska cepure, vai kāds teikums no mācītāja mutes, vai pašas notizlots gājiens, tas viss manī sacēla apspiestu smieklu vētru. Ķiķināšanu.
Iesākumā es, protams, kaunējos, ka esmu aizgājusi uz svētu un svinīgu, un dievbijīgu svētdienas un Dieva cildināšanas pasākumu, nu ņemos ar sevi un visādiem jociņiem, nevis visā nopietnībā ar sāpju cauraustu ģīmi iegrimu lūgšanās. (Jāpiebilst, ka tajā laikā man bija tā briesmīgā šaize ar kāju). Un tad es kādā brīdī sapratu. Lūgt es varu arī mājās, tad, kad man tiešām to vajadzēs. Es neesmu saplānots robots, kas pirmdienās mazgā veļu, otrdienās to gludina, trešdienās griež nagus, bet svētdienās skaita lūgšanas. Esmu cilvēks, un rīkojos tā, kā attiecīgais dzīves mirklis to prasa. Tāpēc, ja aizejot uz baznīcu, man ir jāsmejas, tad es to daru. Un tas Tētiņš, tur augšā, priecājas par mani, ka esmu priecīga, un svētī par to.
Tagad man baznīca ir pļava, jūra vai iela, pilna ar cilvēkiem. Jo godbijīgu un sērīgu ģīmi vajag rādīt tad, kad tas nepieciešams, nevis katru svētdienu :)