Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas kaut ko iesākot darīt, tā aizraujas, ka vairs nedara to, kas liktu ātrāk sasniegt nosprausto mērķi, bet aizraujas ar tikko galvā ieskrējušo ideju. Esmu no tiem, kas stingri turas pie nodomātā, bez atkāpēm. Tāpēc reizes, kad esmu tā pa īstam aizrāvusies ir mazi svētki sev pašai. Tā sanāca ar šo te Zilo Kalnu. Krāsoju kasti un aizrāvos. Sanāca kalns. Tas nekas, ka neatbilst nevienam gleznošanas, zīmēšanas vai kādam citam principam, tas ir mans un viss. Uz to skatoties, tas man liek izfantazēt stāstu. Kā laba atslodze no ikdienas rūpēm, domām un nedomām. Kā meditācija.
Paldies
AtbildētDzēsthttp://zilaiskalnslife.wordpress.com/