Šorīt atcerējos kādu stāstu. Tas notika agrā pavasarī, kad tikko kokiem lapas saplaukušas, bet zeme vēl nav sasilusi tik ļoti, lai uz tās sēdētu. Še ku reku mums sanāca uzrīkot tusiņu ar pasēdēšanu pie ezera. Kam desiņas, kam māršmalovi, smiekli, jautrība, pasēdēšana uz auksta akmens...un te nu bija- Tusiņš! Pasēdēšana! Slimnīcā. Vienmēr esmu gudri visiem aizrādījusi- nesēdi uz aukstiem akmeņiem, trepēm utt. Bet ko daru pati? Pasēžu uz akmeņa un apsaldēju nervu. Sāpes mīļie ir neizturamas. Vājprātīgas.
Un te nu mans stāsts. Esmu jau atguvusies no visa tā trakā murga un jau gulšņāju pa palātiņu un gaidu dakteri ar ziņām, ka nu jau varu doties mājās.
Atnāk daktere. Nostāda taisni, nopēta, izcilā kājas augšā lejā, liek pastaigāt. Un pēkšņi izsper- nu ko tas dod, ka tāda slaida, bet šķība! Es neapvainojos, es pasmaidīju ūsā. No daktera dzirdēt ko tādu- laikam jau ētika un pieklājība ne vienmēr iet roku rokā ar labām zināšanām kādā nozarē. Gribējās jau pateikt- diez cik taisna jūs būtu, ja trīs gadus jums būtu bijis jāklibo ar nodilušu gūžas kaulu? Un ko jūs ar mani būtu darījuši, ja es svērtu kilogramus nu, piemēram, astoņdesmit, un sāpošu, savilktu nervu?
Nesaldējieties arī rudenī :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru