Rozes Rozes Rozes

Dažreiz, kad skatos uz kādu savu vecāku darbu, brīnos- kur man tajā laikā varēja būt tik daudz pacietības? Un tā ir katrreiz no jauna. Paies kāds laiks un šobrīd izšūtos darbus uzlūkošu ar to pašu skatienu- vai to tiešām taisīju es?

Vai es otrreiz taisītu tik daudz rozes? Nezinu. Ja jā, tad tam vajadzētu traki daudz pacietības sakrāt, jo otrreiz to darot es gribētu izdarīt vēl nedaudz rūpīgāk.

Pirms Atnāca Ziema - Ziemiņa

 

 

 

 

 

 

 

 

  

Šorīt Atcerējos Kādu Stāstu

Šorīt atcerējos kādu stāstu. Tas notika agrā pavasarī, kad tikko kokiem lapas saplaukušas, bet zeme vēl nav sasilusi tik ļoti, lai uz tās sēdētu. Še ku reku mums sanāca uzrīkot tusiņu ar pasēdēšanu pie ezera. Kam desiņas, kam māršmalovi, smiekli, jautrība, pasēdēšana uz auksta akmens...un te nu bija- Tusiņš! Pasēdēšana! Slimnīcā. Vienmēr esmu gudri visiem aizrādījusi- nesēdi uz aukstiem akmeņiem, trepēm utt. Bet ko daru pati? Pasēžu uz akmeņa un apsaldēju nervu. Sāpes mīļie ir neizturamas. Vājprātīgas.

 

Un te nu mans stāsts. Esmu jau atguvusies no visa tā trakā murga un jau gulšņāju pa palātiņu un gaidu dakteri ar ziņām, ka nu jau varu doties mājās.
 Atnāk daktere. Nostāda taisni, nopēta, izcilā kājas augšā lejā, liek pastaigāt. Un pēkšņi izsper- nu ko tas dod, ka tāda slaida, bet šķība! Es neapvainojos, es pasmaidīju ūsā. No daktera dzirdēt ko tādu- laikam jau ētika un pieklājība ne vienmēr iet roku rokā ar labām zināšanām kādā nozarē. Gribējās jau pateikt- diez cik taisna jūs būtu, ja trīs gadus jums būtu bijis jāklibo ar nodilušu gūžas kaulu? Un ko jūs ar mani būtu darījuši, ja es svērtu kilogramus nu, piemēram, astoņdesmit, un sāpošu, savilktu nervu?
Nesaldējieties arī rudenī :)

Pilsētas Tekstils

 

 

 

 

 

 

 

  

Ideja

Ilgi domāju uz kādām nagliņām lai sakarina visas krelles. Romantiski, protams, ir lādīte, ja vien tajā ikreiz paviesojoties, nerastos neizpiņķerējams bardaks. Un kādu vakaru man iešāvās galvā pavisam vienkārša doma.

Ņēmu nokrāsoju koka līstiņu, apzīmēju ar mazām vienkāršām puķītēm un nolakoju. Nākošajā dienā nopirku mazus skrūvējamus āķīšus, un ar vīrieša gādīgo roku palīdzību uzmeistrojām šo uzparikti. Vienkārši, skaisti un parocīgi.

Pastkartes no Rudens

Klasika

 

 

Piena Garša

 

 

Virs Jumtiem

 

Svētdiena

 

 

Palodze-trotuārs

Smukumsoma

 

 

Viena smukumsoma. Kas arī tapa vasaras beigās un jopojām gaida savu saimnieci. Gaida, kad jaunā dāma beigs baudīt svešās zemes piedāvātos labumus , un  atcerēsies, ka te-tā viņu gaida atgriežamies. Gan es, gan soma.

Pērļu Brīnums

 

Ikreiz nostaigājot veikalā vai tirdziņā garām šāda tipa auksriem nodomāju- eh, nu kas tur ko tādus neuztaisīt, ja izejmateriāls ir. Nekā ne, nav viss viens pīpis un gatavs. Ir ko ap tādiem krikumiem noņemties. Pie katra pārīša pavadīju stundu. Tā nu es četras stundas ķibinājos un domāju- cik smalkiem pirkstiņiem jābūt, lai šis darbs ritētu raiti? Taču beigās sanāca vēl tīri tematiski- Gadalaiki.

Sajūta

Katru gadu vairākas reizes pārņem šī jocīgā, teju vai tanī brīdī utopiskā sajūta. It kā taču esam pieraduši pie gadalaiku maiņām. Bet vasarā skatoties uz sniegu ir gandrīz nereāla sajūta, ka kaut kad ir bijis un kaut kad piemeklēs atkal no jauna sniegs un aukstums. Rudenī skatoties uz pavasara bildēm, kur kājas palaistas pirmajā zaļajā zālītē, liekas tik jocīgi, ka drēgnums un aukstums to vairs nepieļauj.
Dabas varenība...

Princesītei

Mans šī gada vienīgais lielais krustiņdarbs. Jāsaka, ka ir palicis diezgan grūti šūt, ja visu laiku viens mazs sienāzēns prot visur uzrāpties un visu izpreparēt. Tā nu šogad diezgan maz laika esmu veltījusi saviem mīļaiem krustiņiem. Bet svarīgākajam notikumam esmu saņēmusies un mūsu jauno radinieci godam esam sagaidījuši savā pulciņā. Mazā māsīca aug griezdamies. Būs mūsu mazajam profesoram kompānija ar ko vasarās pie ōmītes dīķmalā buncīšus celt :)

 

Dāvanai gan vēl klāt nāca pirkstiņlelles, bet tā kā man ar to dzīvnieku un ģīmīšu zīmēšanu neiet no rokas, tad dzīvnieki paiek aizkadrā, jo ir špikoti. Bet varu jums parādīt dāvanas iepakojumu. Lakonisks, bet no sirds.

 

 



Uz Marsa

Ziņa, ka uz Marsa nosēdnāts Zemes robots "Curiosity" noteikti ir jau apskrējusi ikviena ausi un aci un tas jau kādu laiciņu vairs nav nekāds jaunums. Taču jaunums man bija kāds rakstnieks ar savu grāmatu, proti, Rejs Bredberijs "Marsiešu Hronikas". Jāsaka, ka grāmatu sāku lasīt ar diezgan lielu skepsi, jo grāmata sarakstīta 1950. gadā, bet notikumi grāmatā tiek aprakstīti laikaposmā no 1999.-2026. gadam. Šaubījos vai grāmatā nebūs par daudz novecojušu lietu, jo 50-tajos ne prātā nevarēja ienākt, cik tālu jau būs attīstījusies zinātne. Taču jāsaka, ka neskaitot telefonus mani nekas cits grāmatā netraucēja un hronikas baudīju ar interesi.
Ir jau pagājis mēnesis, kopš lasīju grāmatu, taču fantāzijas un humora pēcgarša ir joprojām, un ik pa laikam atceros grāmatas stāstus un notikumus.
Un vienu varu pateikt pavisam droši, ja "Curiosity" atradīs kaut ko, kas zinātniekiem un pētniekiem nebūs pa prātam, tad man gribēsies pateikt - "Ja jums nepatīk Marss tāds, kāds tas ir, tad brauciet labāk atpakaļ uz Zemi!"
:)

 

Ar Taureni

Ja vienā mājā dzīvo vairāk par vienu saimnieci, tad vajag ļoti lielu adatu spilventiņu, kur saspraust daudzās simtstūkstoš adatas.
Tāpēc, kamēr vasarā baudījām atvaļinājumu pie mammas, kādā brīvākā brītiņā uztapināju adatu trauku.

 

 

 

 

Puķes Ausīm

 

 

 

Šie visi tapa jau vasarā, bet savu skaistumu nav zaudējuši arī rudenī.

                                                        

Divi dažādi izmēri.

 

Ar Ordeni Pie Krūts

Dažreiz visa tā sāls slēpjas vienkāršībā. Cakas atstājot otrajā plānā un pompozitātei.

Rudais

Rudens drēgnums lien pa visām šķirbām istabā. Ielien skapī, izslidojas pa paklāju uz tā atstājot pelēkas pēdas, ielīp kaktā un uzglūn kā kaķis pelei. Lien aiz apkakles un saldē kāju pirksus. Un vienīgais veids kā priecāties par rudo ir uzvārīt karstu tēju ietīties segā un klaiņot pa interneta dzīlēm. Un gaidīt siltumu radiatorā. Un cerēt, ka tā sāpīte kaklā nepārvērtīsies par milzu bubuli vārdā angīna.
Cik labi, ka mums abiem ar mazo sienāz ir mīļu roku adītas zeķes. Novēlu visiem tādas :)