B(r)iedīši

Eņģeļmeitenes

Kaķi kaķi kaķi

 

 

 

 

 

 

 

 

Pavasara pūc's

Pavasarī, kad saulīte spīdēja tā pavairāk, uz mūsmājām salaidās kādas septiņas pūc's. Šīs gan teicās, ka nav pāvi, bet lielījās jau nu mahten brangi. Orģinālās, neatkārtojamās :D
Izdomāt kaut ko savu vienmēr ir tā pagrūtāk, toties interesantāk. Un viss veidošanas process ir kā tortes cepšana- sastāvdaļas vienas un tās pašas, bet garša katreiz mazliet savādāka un katreiz aizvien labāka.
Tāds nu i mans lolojums. Dažas karājas mašīnās, dažas gaida svētkus.

Doktorātam eņģeļus!

Nevar jau nosēdēt mierā. Gribas pamēģināt. Un, ja vēl uzskrien, maizi pērkot, virsū pērlēm- nu kā Tu cilvēks nenopirksi un nepamēģināsi roku uzķimerēt ko jaunu? Patiesībā, ja mazā Sienāža daktere un māsiņa no Doktorāta tur plauktiņos nebūtu sakrāmējušas dažnedažādos eņģelīšus, tad nebūtu jau nemaz te krāmējusies. Taču tuvojas Ziemassvētki un kāpēc neiepriecināt cilvēkus, kurus reizi mēnesī veselu gadu esi saticis, vai ne?

Nu lūk! Ķemmēju netu un meklēju shēmu kā uzdarināt pērļotos. Atradu, tik, lūk, tos spārnus gan- trīs reiz lielākus izveidoju, jo man kaut kā likās, ka tie spārni par īsiem, lai tie eņģeļi varētu no zemes atrauties.

 

Meditācija ar kaķi

Lai aizgaiņātu drūmās un bēdīgās domas šūšana nepalīdz, pat ne paši sarežģītākie raksti. Tā ir kļuvusi par tik ikdienišķu nodarbi, ka filmu var skatīties un greizi nenošūs. Tāpēc es- Nezīmētāja- ņēmu un zīmēju, darīju to, ko nemāku, un tu re! Neviena drūmā doma vairs galvā vietu neatrada. Un fonā tā mūzika, kas ārstē tieši manus nervus, mana dziesmu liste.
Septembra vidū paspēja atnākt arī pie manis kaķi no plastikas, viens jau gozējas pie kāda leduskapja, pārējie divi slaistās pa plauktu un gaida savu stundu. Un magnētus.
Ja jāsalīdzina, tad kaut ko uzķibināt ir vieglāk, nekā uzzīmēt :)

Par čurkstēm

Kad vēl dzīvojām vīra vecāku mājā pie mūsu istabas loga mājas čurkstes atlidoja, pateica- tā, tagad mēs te dzīvosimies, un uzcēla sev mājas. Čurkstes esot tādi ģimeniski putniņi, kas līdzīgi bezdelīgām, tikai manuprāt- mazliet mīlīgāki par šerpajiem lietus barometriem. Kad mums pieteicās pašiem mazs putnēns nolēmām, ka ir laiks meklēt savu ligzdu, ar saviem likumiem, noteikumiem, tradīcijām un vienkārši neatkarīgu dzīvošanos. Bet čurkstes tur palika. Šovasar aizbraucot ikreiz aizgāju ar šīm pačurkstēt. Re- tomēr tās mājas nepalika bez savas čurkstiņas.
Rudeņos čurkstes lido prom- tur, kur siltāks. Un te nu man bija jāpasmaida- Čurkstiņa te nav čurkstinājusies tik ilgi- laikam jau līdzi čurkstēm uz siltām zemēm siltumu meklēt būs devusies :)
Bet ne, tepat vien i. Tikai tā klusiņām čubinās, sildās pēdējā rudens saulītē, un nedaudz gaida lietu- jo, kas nu tas par novembri, bez neviena lietus mākonīša.