otrdiena, 2015. gada 27. janvāris

Ex Libris

 
Vienmēr, kad satieku savā ceļā jaunu grāmatzīmi, un piedevām vēl tādu, kas ir tik traki smuka, ka garām nevar paiet, stāstu sev mūžseno pasaciņu, ka nav ko grāmatzīmes pirkt, ja grāmatas pēdējos gados tik maz sanāk izlasīt.
 
 
 
Šobrīd esmu piefiksējusi, ka nu jau manā īpašumā ir četras skaistules. Un, ja kaut kas ļoti patīk, tad varbūt nevajag liegt sev to mazo prieku. Turklāt- ne jau tikai nopirkt man patīk. Man patīk tās arī uzšūt.
Cilvēkam taču patīk krāt, vieni krāj medaļas, citi krāj šķiltavas. Atceraties tos gadus, kad vai nu jūs, vai kāds draugs vai paziņa garāža vai šķūnītī krāja alus skārdenes? Tad jau kolekcionēt grāmatzīmes nav nemaz tik amorāla padarīšana :D
 
 
Un vispār no cik vienībām sākas tādas īstas kolekcijas? Jeb tas atkarīgs no priekšmetu ekskluzivitātes?
 


Par pēdējo milzīgs paldies manai Kitijai. Šī nu reiz bija tā, kas man pamudināja aizdomāties par šo tēmu.
Apsolu kaut kad pastāstīt vēl par dažiem kolekcionāriem, kas ir nonākuši manā redzeslokā.
 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru