Nočiepu augustu. Nočiepu to tikai sev. Pēdējos vasarīgos saules starus, vasaras jūras smaržu, lietus dienas un peļķes atspulgus. Dzestrus rītus, kas jau čukst par rudens tuvumu, siltu pusdienas sauli, kas iesilda namiņu omulīgākam darba dienas vakaram. Nočiepu laiku, lai lasītu grāmatas un sakārtotu vidi sev apkārt. Nočiepu mirkļus, lai brīnītos par puķes skaistumu un bites čaklumu. Par bērna kājelēm pelķes viducī. Par mammas gādīgajām rokām gatavojot ziemas kārumus bērniem un mazbērniem.
Nav skumju, ka tuvojas rudens. It nemaz. Ir mazliet prieks, jo no vasaras paņēmu tik, cik varēju. Un no rudens paņemšu tik, cik varēšu. No tāda, kāds tas būs. Jo vajag iemācīties nesūkstīties, ka par maz saules vai par daudz lietus. Ir tā kā ir, ir tik cik ir. Un par to ir prieks.
