Kā Mēs Dārza Māju Cēlām

Lai kaut kas notiktu vajag vismaz divus. Vienu, kam ir traka ideja galvā un neatlaidība čīkstēt, ka vajag. Otru, kas pēc ilgas laušanās piekrīt avantūrai, un saglabā degsmi līdz pašām beigām. Ak, un trešo ar vajag, kas parāda kā.
Tā nu vasara jau griezās uz beigu pusi. Visi steidzīgie un obligātie darbi puslīdz bija nobeigti un čīkstulis pīkstulis (ar ko domāta es pati) panāca savu.
Iesākumā mēs zīmējām. Jo vajadzēja taču nojausmu par objektu un tā vizuālo izskatu

Un tā mīļie, mēs sākām mūsu projektu

Pie darba likti pat ciemiņi. Neko darīt, ja caur telefonu nenotic, ka tas viss ir samērā nopietni :D

Strādājam pa darbadienu vakariem. Iesākumā trīs stundas, bet ar katru dienu rudens nāk aizvien tuvāk un dienas rūk īsumā. Pašās beigās tik divas stundas vien izdodas paklapēties. (Nabaga villenieki ;) )

 Mazais sienāzis mācās līdz! 

Dažvakar smidzināja lietus, citu pūta vējš, vēl kādā saldēja nagus. Meistars saka, ka tas neko neskādē. Un tā nu mēs gandrīz katru vakaru...

Re! Esam tikuši līdz spāru svētkiem!  

 

Saimniece puķes jau ienesusi

Nu re! Tiktāl esam. Vēl apkārt jānokrāso. Šogad ar šo arī pietiks. Nāks pavasaris, tad nu pucēsim iekšpusi. Būs smuki!

Mežā bu-ūdiņu tev celšu, celšu...

Neatceros jau vairs kurš man šito nodungoja, bet tuvu patiesībai jau būs. Paldies maniem trīs vīriešiem- manai kolosālajai nagliņkomandai!

Un draugi, radi- nākampavasar pie mums uz sālsmaizi ;)