Liekas tikko bija vasara, tikko ievilku elpu un šūpolēs smējos kā kutina vēderu. Vēkšpēdus pētīju mākoņu baltos uzpūteņus, kas laiski un gurdeni lumpačoja saules pielietajā debesu bļodā. Šķiet tikai aizvakar dārzā nepacietīgi gaidīju sarkanus ķiršus un uzziedam puķes. Tupējām zemeņdobēs, un, kad vēderā vairs nebija vietas, tad savu tiesu beidzot dabūja arī tukšvēderainās burciņas. Samtainās aveņogas noliekušas zarus līdz zemei tvīka un gaidīja pieskaramies roku un pateicībā zars pacēla galvu augšup, kad tika atbrīvots no nastas. Vai tiešām tas nebija vakar, kad laidām debesīs pūķus, kas tā arī beigās pie mums neatgriezās, aizvirpinājās pa debesjumu- prom uz rietumu pusi? Nevar būt, ka tas bija jau tik sen, kad reibināja vēlais jasmīns ar smaržu, jūras viļņi glāstīja kājas un svārkam apakšmalu, saule karsēja un dedzināja uz asfalta noautās pēdas...
Nu jau noziedējušajām saulespuķēm putni no rūsganajām ziedu galvām izčubinājuši visas sēkliņas. Mākoņi nopelējuši skraida šurpu un turpu, saskrienas, izrājas, izbubinās, izraudās. Dobēs jāvaktē, ka kabači nepārdzeras mākoņu sulas un nepārvēršas par maziem zilonēniem. Diļļu kāti nodzeltējuši un skumji- tādos jau vairs nevienu nesūtīsi!
Tūlīt paukšķēs kastaņi! Iepaukšķinās rudeni, aizbiedēs vasaru pavisam prom.
Un gribas vēl paspēt ielēkt no sirds peļķē un nenosaldēt pēdas. Gribas vēl vienu siltu vakaru ar ugunskuru vai jūras krastu, vienu naksnīgu pastaigu visplānākajā vasaras kleitā un jaciņā, vienu siltu, bezbēdnīgu vasaras dienu...